Darbaspēka problēmas lauku uzņēmumos Zemgales novados palielina Rīgas tuvums, jo kvalificēti un atbildīgi darbinieki nereti meklē labāku samaksu galvaspilsētā.
Vietējie uzņēmumi daudz iegulda labo darbinieku noturēšanā ne tikai ar algu, bet arī rūpējoties par kvalifikācijas celšanu, ērtiem darba apstākļiem, kopēju kolektīva atpūtu, «Bauskas Dzīvei» teic uzņēmēji.
Laukkopībā darbaspēka izmaksu daļa ir procentuāli mazākā, dārzeņkopībā un pārstrādē tā ir lielāka, savukārt visvairāk – pusi kopējo uzņēmuma tēriņu – par darbiniekiem maksā tūrisma un pakalpojumu nozarē, rāda laikraksta apkopotā informācija.
Kopā ikdienā
Iecavas novada dārzeņkopības saimniecībā «Liepziedi» pastāvīgi nodarbināti 14 strādnieki, sezonā viņu skaits ir 50. Īpašnieks Egils Druviņš atzīst – labus strādniekus atrast nav viegli, jo tuvā Rīga daļu aizvilina, tāpēc pastāvīgā komandas kodola motivāciju uztur, strādājot kopā ar cilvēkiem ikdienā.
«Katrā vietā ir sava specifika, darbinieku iemaņas jāpieslīpē, jāpamāca, jāparāda,» uzņēmuma darbaspēka politiku skaidro Egils Druviņš, «pastāvīgajiem darba ritms ir skaidrs, sīkumus uzlabojam ar katru reizi. Apmeklēju seminārus, vajadzīgās zināšanas nododu darbiniekiem.»
Sezonas darbinieki saimniecībā lasa gurķus. Tie ir gan pensijas vecuma cilvēki, kas vēlas piestrādāt, gan cilvēki pēc 50 gadiem, kam grūti atrast pastāvīgu darbu. Ar cilvēku apzinīgumu «Liepziedos» neesot problēmu, jo saimnieki strādā līdz ar darbiniekiem, tiek maksāti visi nodokļi.
Visu gadu
Šonedēļ «Liepziedos» sāka gatavot substrātu stādiem, samaisot smalko kūdras frakciju, kas augstās kaudzēs slejas saimniecības laukumā, ar minerālvielām, dolomīta miltiem un citām piedevām, stāsta E. Druviņš. Gatavo substrātu sapildīs siltumnīcās, kuru konstrukcijas vienlaikus pielabo. Pēc tam pastāvīgie darbinieki dodas atvaļinājumā, un janvārī visi sāk vest kurināmo, gada darba ritmu atklāj saimnieks. «Liepziedu» siltumnīcas kurina ar malku, stādu ielikšana un kopšana sākas martā.
«Kad ienākas pirmā raža, līdz pat sezonas noslēgumam rudenī neko citu, kā vien novākt gurķus un kabačus, piegādāt tos pārdošanas vietās, pagūt nevar,» atzīst saimnieks, «tāpēc ziemas periods saplānots, lai sagatavotos nākamajai sezonai un visu sakārtotu.» Saimniecības teritorija, tāpat kā dārzs pie dzīvojamās mājas, ir ideāli sakopta un glīti apstādīta. Egils atklāj – galveno daļu darba kārtības uzturēšanā paveic viņa dzīvesbiedre Naike ar kādu palīgu no strādnieku vidus.
Domātu par robotu
Piena un siera ražotnē «Celmi» Bauskas novada Codes pagastā darbinieku skaits svārstās ap desmit, atklāj saimniece Inga Celma. «Ja pienu ne tikai slauc, bet arī pārstrādā, vajag vairāk strādnieku. Pat vienkārši darbi ikvienam jāierāda, ja ir sarežģītākas siera receptes, piemēram, suluguni, mocarella,» stāsta vadītāja.
I. Celma atzīst – ja viņai būtu tāda iespēja, domātu par robota izmantošanu, jo arī līdz šim daudz ieguldīts jaudīgākās tehnoloģijās, citādi darbaspēka vajadzētu vēl vairāk. «Mājražotāja separators apstrādā 100 litrus piena stundā, «Celmu» iekārta – 600 litrus stundā. Mājražotājam 300 litri piena jāvāra visu dienu, «Celmos» pasterizācijas katls ar šo tilpumu tiek galā pusotrā stundā,» skaidro ražotāja, «aprīkojumā jāiegulda pietiekami daudz, taču tas atmaksājas.»
Kā atklāj I. Celma, valsts kontroles iestāžu ierēdņi nereti neizprot lauku uzņēmumu darba ritmu. Viņai ieteikts pārdevējas brīvajās dienās likt pie govju slaukšanas vai nodarbināt visu nedēļu divas, nevis no ceturtdienas līdz svētdienai piecas pārdevējas. «Ierēdņiem nav izpratnes par tirgus ritmu un pircēju ieradumiem, taču viņi pārmet, ka nemāku organizēt darbu,» secina uzņēmēja.
Jāuztur kvalifikācija
Pēc lauku konsultantu novērotā, mūsu novados ne viens vien mājražotājs paplašinājis darbību līdz mazajai pārstrādes ražotnei, kas dod darbu ne tikai īpašnieka ģimenei, bet arī apkārtnes iedzīvotājiem. E. Druviņš un I. Celma nevar precīzi atbildēt, cik lielu daļu saimniecību apgrozījuma paņem darbaspēka izmaksas, tomēr tās ir ievērojamas, lai nodrošinātu darba ņēmēju lojalitāti.
Mežotnes pagasta saimniecības «Kaigari» vadītājs Artis Dzelzkalējs atzīst, ka laukos pašlaik darbiniekus atrast ir teju neiespējami: «Palikušajiem cilvēkiem nav uzņēmības pat strādāt, lai arī viņi varētu darīt, bet, šķiet, labāk izvēlas nedarīt neko.»
«Kaigaros» 560 hektārus tīrumu apstrādā seši pastāvīgie strādnieki, kas nodarbināti visu gadu. «Cenšamies cilvēkus noturēt, lai nezaudētu labus strādniekus. Tagad laukos jābūt augsti kvalificētiem mehāniķiem, jo tehnoloģijas attīstās, tās visu laiku jāapgūst. Kursu parasti nav, bet ir agregātu pārdevēju mācības un nepārtraukta saziņa darba procesā, lai saņemtu atbalstu, ja kaut kas nav skaidrs,» stāsta A. Dzelzkalējs.
Jauna nozare
Dzelzkalēju un Burmistru ģimenes ieguldījušas Ceraukstes pagasta atpūtas centrā «Rožmalas», kur kā pakalpojumu jomas uzņēmumā ir daudz lielāka darbinieku rotācija un uzticamus, pieredzējušus speciālistus ilgākam laikam esot grūti atrast. A. Dzelzkalējs teic, ka visbiežāk mainās pavāri un viesmīļi, kas mēdzot mainīt darba devējus citu pēc cita gan tuvējos novados, gan netālajā Rīgā.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre, kas gādā par «Rožmalu» attīstību kopā ar vadītāju Anitu Dzelzkalēju, vērtē – viesmīlības nozares tradīcijas Latvijā vēl tikai veidojas, jo šī joma padomju laikā nebija plaši attīstīta un tikai tagad sāk uzplaukt.
Lai arī darbinieki «Rožmalās» nākot ar atbilstīgu izglītību vai pieredzi, ievads darbā un mācības konkrētu iekārtu lietošanā vai procedūru izpildē vajadzīgas katram.
Nevar aizvietot
M. Dzelzkalēja-Burmistre piebilst – pakalpojumu jomā vajag vairāk darbaspēka nekā lauksaimniecības produkcijas ražošanā, jo te cilvēkus nevarēs aizvietot ar robotiem.
«Ikdienas darbs ar klientiem ir specifisks, personālam savas nedienas jāatstāj mājās. Pašlaik nozarē jaunieši ir vairākumā, taču daudziem darbs viesmīlībā ir daļa no dzīves ceļa paralēli vai starp studijām, tāpēc ir grūti sasniegt tādu līmeni, kāds būtu darbiniekam ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi un augstu motivāciju,» apraksta uzņēmēja.
Viņa atzīst – darbaspēka izmaksas viesmīlības uzņēmumam pārsniedz pusi kopējo izmaksu. «Darba meklētāji reizēm iebilst, ka maksājam maz, taču neaprēķina, ka tikpat daudz samaksājam nodokļos. Domāju, tieši lielās darbaspēka izmaksas atsevišķus uzņēmējus ēdināšanas nozarē piespiež meklēt, kā samazināt nodokļu daļu. Līdz ar to legāli strādājošajiem kļūst grūtāk konkurēt,» vērtē Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Lauksaimniecībā darbaspēka izmaksas ir procentuāli mazākas nekā pakalpojumu nozarē, rāda uzņēmēju pieredze. Tās pieaug, ja ražošanā izmanto vairāk roku darba. Uzņēmēji uzsver – nodokļu reforma jāturpina, lai atvieglotu uzņēmumu darbību un tie varētu attīstīties, dodot lielāku ieguldījumu valsts budžetā.
VĒRTĒJUMS
Maira Dzelzkalēja-Burmistre, biedrības «Zemnieku saeima» eksperte:
– Lauksaimniecībā ir problēmas ar darbaspēku visā Latvijā, kas ir lielākas vai mazākas atkarībā no reģiona. Aizvien vairāk vajag augsti kvalificētu darbaspēku, «melnā» darba darītāju gandrīz vairs nav. Jaunās iekārtas un tehnoloģijas vieglāk apgūt jaunākiem cilvēkiem, tāpēc lielajās intensīvās ražošanas saimniecībās strādā diezgan jauni cilvēki ar labām zināšanām. Ir nedaudz tādu, kas noturējušies no 90. gadiem un auguši jaunajām prasībām līdzi, bet jaunie ienāk pēc skolas, tehnikuma vai universitātes beigšanas.
Lai noturētu labus darbiniekus, uzņēmumam jābūt augošam, ar jaunu tehniku un tehnoloģijām, labiem darba apstākļiem. Ģērbtuves, dušas, vieta, kur paēst un atpūsties, – agrāk tā bija ekstra, tagad kļūst par pamatprasību. Uzņēmējiem jāiegulda, lai darbinieki labi justos. Jādomā, lai komandai būtu ne tikai mērķtiecība darbā, bet arī kopēja atpūta. Jāpiedāvā mācības, lai darbinieki redz citu pieredzi un var atbalstīt uzņēmuma attīstību.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
