90 gadu jubilejā Alfons Tabūns patiesībā svinējis 91. dzimšanas dienu.
Novadnieku Alfonu Tabūnu, kam 28. oktobrī apritēja 90 gadu, labi atceras baušķenieki, kas padomju laikā strādāja mūspuses mašīnu un traktoru stacijās (MTS) un meliorācijas celtniecības pārvaldē, ko viņš vadīja lielāko daļu darba mūža.
Nevienā armijā
Alfons vadīja Rundāles meliorācijas sistēmas būvi, kas ir viens no lielākajiem drenu tīkliem Eiropā, stāsta bijušais kolēģis Laimonis Šulcs. Alfona kolektīva pārziņā tapušas trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas Dārza ielā Bauskā aiz apkures uzņēmuma, lai darbiniekiem būtu mājokļi.
Alfonam radu ir daudz – viņa vecāku ģimenē Rēzeknes novada Bērzgales pagasta «Smilšdobēs» bija četri brāļi un trīs māsas. Lielajā dzimšanas dienā Alfonu sveica brāļu un māsu bērni un mazbērni, jo viņš no kuplā pulka vairs šaisaulē ir vienīgais.
Alfons bieži ciemojas pie radiem dzimtajā pusē, kaut paša bērnības mājas nav saglabājušās. Vīra valodā dzirdama mīksti latgaliskā izloksne. Stāstījumu Alfons papildina ar jokiem un svarīgāko apstiprina, ar plaukstu uzsitot pa galdu.
Patiesībā 90 gadi vīram apritējuši jau pērn, jo savulaik pagasta skrīveris kļūdaini ierakstījis viņa dzimšanas gadu tēva pasē, padarot zēnu par gadu jaunāku. Tas palīdzējis izvairīties gan no iesaukšanas krievu armijā, gan vāciešu darba dienestā, jo jaunekļa pasē bija 1927. gads, mazāk, nekā bija vajadzīgs bezierunu mobilizācijai. «Es netaisījos ne braukt uz Vāciju, ne karot krievu pusē,» droši saka Alfons, «skrīvera kļūda palīdzēja no tā izvairīties.»
Traktori krastmalā
Pēc Rēzeknes vidusskolas beigšanas jauneklis toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā izstudējis par inženieri-mehāniķi. Mācības notika Rīgā, Vašingtona laukumā. Studenti ar traktoriem braukājuši pa smilšaino Daugavas krastu tagadējās Andrejostas apkaimē. Mācīties nav bijis viegli, jo no mājām atbalstam saņēmis vien pārtikas kulītes, naudas lauciniekiem pēc kara teju nebija. Praksi Kuldīgas MTS studenti jokojot saukuši «zviedru laiki Kurzemē», jo vadītāja uzvārdā bijusi Zviedre.
«Sadalē» 1952. gadā jaunais speciālists atteicies kļūt par pasniedzēju arodskolā, tāpēc nosūtīts vadīt Ezernieku MTS dzimtajā pusē. Tur Alfons saticis mūža mīlestību Ludmilu, kura kļuva par viņa sievu.
«Bauskā nonācu ar līkumu,» smejas jubilārs, «vēl dažus gadus pastrādāju Rīgā ministrijā un nonācu Bārbeles MTS. Kad vara lika MTS tehniku izpārdot kolhoziem, man piedāvāja darbu Ozolnieku lauktehnikā un pēc tam – Bauskas meliorācijas celtniecības pārvaldē,» atminas jubilārs. Meita piedzimusi Rīgā, kur dzīvojuši smalka nama jumtistabā. «Lielos dzīvokļus bija okupējuši krievu virsnieki,» atceras jubilārs.
Vectēva piemērs
Alfons atceras apjomīgos darbus Rundāles pusē, kur atjaunots lielais grāvis ap seno pili, izveidota meliorācija auglīgajās lauku platībās. «Man bija labs kolēģis Visvaldis Druvaskalns, kas vadīja daudzus darbus. Bauskas rajonu tolaik nosusinājām. Nelaime tā, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas nebija viena atbildīgā par meliorācijas uzturēšanu, tāpēc tagad ciešam no plūdiem,» secina inženieris.
Par labu darbu padomju laikā Alfonam piešķirts ordenis. Pensijā inženieris aizgājis 1986. gadā, taču mierā nav stāvējis. Viņš vadījis dārzkopības sabiedrību «Mēmele», paša rokām cēlis dārza mājiņu. «Pirms tam tur čigāns ganīja divus zirgus, bet mēs – 426 dalībnieki – iekopām zemi,» smaida rosīgais vīrs.
Kopš sievas straujās aiziešanas mūžībā 2005. gadā kļuvis lēnāks un pārvācies uz dzīvi pie meitas Rīgā. Kaut arī vairs tik kustīgs kā agrāk neesot, cenšas ikdienā staigāt. «Kad ieminos, ka mūžs ir tuvu galam, radi saka – tēvoc, nemaz nedomā! Mans vectēvs nodzīvoja vairāk nekā simt gadu, tas man esot īstais piemērs,» smejas Alfons.
