Likās, ka pārmetumi līdzcilvēkiem par glorificējošu «mutvārdu reklāmu» sabrukušajam padomju režīmam ir tikai atsevišķi izlēcieni. Tomēr nākas piekrist – autoritārā aprobežotība nav beigusies, un tā visvairāk kaitē jaunajai paaudzei.
Aktiera Jura Kalniņa Zorģu ļaudīm paustais par izpausmes brīvību padomjlaika teātrī bija pretrunīgs – aiz kulisēm varējuši runāt, ko vēlas, bet uz skatuves valdījusi Ezopa valoda, kuras vēstījumu skatītāji sapratuši no pusvārda. Uzreiz atradās pāris piekritēju – Padomju Savienībā bijusi «kārtība» un «drošība», jo visiem «deva darbu un dzīvokli kolhozā».
Padomju režīma sabrukšanas posms bija arī manas agrās jaunības laiks, taču es to atceros citādi. Vai «kārtība» bija tukši veikalu plaukti un 30 metru rindas pēc piena vai maizes? Vai «drošība» bija 15 gadus vecu sportistu saukšana uz «čeku» trīs reizes, lai saņemtu atļauju spēlēt basketbolu turnīrā Polijā? Krievijas vēsturi lika mācīties trīs reizes – pamatskolā, vidusskolā un augstskolā, savukārt Latvijas vēstures grāmatiņa – reizes piecas plānāka par «plašās dzimtenes» foliantu – bija jālasa vien līdz 8. klasei. Kas bija vēstures faktu sagrozīšana un genocīda noklusēšana? Jo mazāk zini, jo «drošāk»?
Kam tie bija laimīgās jaunības laiki, kad nav ne krunku, ne «riepu» un pa zaļo zāli var lēkāt, nevis steberēt ar štociņu, laikam sāk piemirsties «dzelzs priekškars», beztiesība, krievu valodas dominēšana, falsificētās vēlēšanas, specveikali partijas «spicei» un kara veterāniem, «blats», bez kura teju neko nevarēja nopirkt, bāleliņi cinka zārkos, ko sūtīja mājās pēc dienesta okupācijas armijā, «Ļeņina mazbērni», paramilitārie «pionieri»… Te vietas visam nepietiek.
Nedrīkstam aizmirst, kāda patiesībā bija okupācija. Kaut netīk atminēties slikto, taču nedrīkst pieļaut, lai pašsaprotamie ieguvumi pēc valsts neatkarības atjaunošanas iemidzina spēju patiesi novērtēt pagātni, tagadni un nākotni. Vecmāmiņas un vectēvi, mātes un tēvi, lūdzu, esiet godīgi pret bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem!
