Skumja pagātnes atmiņu ēna klājās pār pasākuma dalībniekiem, kas Bauskas muzejā pagājušajā nedēļā bija ieradušies aplūkot Latvijas Pilsoņu kongresa piemiņai veltītu izstādi. Sanākušie atzina, ka 1990. gadā īstenotās vēlēšanas gaidīto rezultātu nesasniedza.
«Pilsoņu kongress bija otrs, rezerves ceļš uz neatkarību, ja Augstākā padome (AP) 4. maijā balsotu citādi,» dažos vārdos šī politiskā veidoja nozīmīgumu raksturoja Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, savulaik Latvijas Pilsoņu kongresa (LPK) delegāts. Tomēr vēsture aizgāja citu ceļu, un kongress nokļuva aizmirstībā.
Divas organizācijas
Bauskas muzejā 16. novembrī satikās un atmiņās dalījās aptuveni 20 Latvijas Pilsoņu kongresa delegātu un tā laika notikumu dalībnieku.
Idejas par Pilsoņu kongresu savulaik atceļojušas no Igaunijas. «Kaimiņzemē tas notika ātrāk, un ideju atvedām uz Latviju,» stāsta aktīvists Antons Mikoss. Tomēr pie mums vēstures ceļi mainījās. «Igaunijā Pilsoņu kongress un Augstākā padome sanāca kopā un kopīgi balsoja par neatkarību. Pie varas lielākoties nokļuva Pilsoņu kongresa pārstāvji. Latvijā bija citādāk – tautas daļa, kam bija tiesības lemt par Latvijas nākotni, palika nomalē. Par neatkarību lēma PSRS likumdošanas stilā, un tāda vara arī saglabājās,» savu vērojumu atklāja A. Mikoss.
Arī citi LPK dalībnieki pārliecināti, ka neatkarības laikā varas pārstāvji speciāli noklusē par Pilsoņu kongresu un samazina tā vēsturisko nozīmi. «Pilsoņu kongress radās kā Trešās atmodas vainagojums. Piedalījās visi aktīvākie cilvēki, kas Latvijā vēlējās pārmaiņas. Mērķis bija izveidot pārstāvniecību, kas uzstātos okupētās Latvijas vārdā. Tas bija Latvijas pagaidu parlaments okupācijas apstākļos,» stāstīja viens no LPK valdes locekļiem Zigurds Strīķis. Viņš uzsvēra, ka tās bija divas dažādas nostājas – LPK pārstāvēja 1918. gada Latviju, AP – 4. maija republiku. «Latvijā varu savās rokās paturēja komunistiskā nomenklatūra, un tagad redzam, kāda ir atšķirība no citām valstīm, – mēs pat čekas maisus nevaram publicēt. Latvijas deokupācija līdz galam nav veikta,» viedokli pauda Z. Strīķis.
Gan nīstais, gan mīlētais
Bijušais iecavnieks un tagadējais ceraukstietis Dainis Vanags sacīja, ka tā laika notikumus tik viennozīmīgi nevar skatīt: «Kad radās sašķeltība, es biju gan nīstais, gan mīlētais Augstākās padomes deputāts. Bija iespēja vienoties, bet abas puses sāka ķildoties par detaļām. Bija vērojams komunikācijas trūkums.»
Vēl viena joma, kas atstājusi rūgtumu, ir stāsts par pilsoņu kandidātiem. Apmēram 40 tūkstoši Latvijas PSR reģistrējās kā pilsoņu kandidāti – tas nozīmēja, ka viņi atbalsta neatkarīgu Latviju, neesot pirmās Latvijas iedzīvotāju pēcteči. AP deputāti vēlāk pilsonības likumā šo vēlmi ignorēja, radot papildu sašķeltības faktoru.
LPK pilsoņu kandidātu pārstāve bija juriste Nellija Sprūde: «Mums bija pilnīga pārliecība, ka Latvija atgūs neatkarību. Pati no kongresa laika daudz ko neatceros – man bija darbs, trīs bērni, no sesijām pārrados ļoti nogurusi, tomēr ar pārliecību, ka neatkarība būs. Citu domu nebija.» Viņa vērtē, ka LPK plānotais neatkarības īstenošanas ceļš bija progresīvāks un dotu labākus rezultātus nekā AP realizētais.
Par pašreizējo situāciju sarūgtināti bija gandrīz visi. «Esmu priecīgs par savu līdzdalību kongresā un gandarīts par tiem, kas strādāja Latvijas brīvības atgūšanas vārdā un nav aizmirsuši augstos ideālus. Esmu sarūgtināts, ka mūsu pārstāvniecība Saeimā nav konsolidējusies Latvijas pilsoņu reālai pārstāvniecībai,» sacīja LPK delegāts baušķenieks Raimonds Cakars.
Daiņa Vanaga, Latvijas Pilsoņu kongresa delegāta un Augstākās padomes deputāta, uzruna:
«Es vienīgais no jums visiem, kas šeit sanākuši, esmu čekas maisu kartītes pārskatījis, kārtojis, lasījis. Zinu, ka gan Augstākajā padomē, gan Latvijas Pilsoņu kongresā bija vesela sērija čekas aģentu un darbinieku, kas spēja ietekmēt notikumus. Cīņas rezultātā tie spēki, kas vēlējās sašķelt Pilsoņu kongresu un Augstāko padomi, tos arī sašķēla. Tomēr tautas griba pēc neatkarības bija stiprāka.
Neesmu pārliecināts, vai čekas maisu atklāšana tagad dotu vēlamo rezultātu – nav vairs dzīvajos daudzi no tiem, kas varētu situācijas skaidrot, ir tikai dokumenti. Lustrācijas process bija nepieciešams uzreiz, it īpaši tāpēc, ka bija ļoti daudz čekas darbinieku, kas paši deva liecības.
Ir pagājuši 25 gadi. Ne tikai Latvijas Pilsoņu kongresa, bet arī Augstākās padomes deputātu ideāli nav realizēti. Tā laika svarīgākās vērtības sabiedrībā nav jūtamas. Tāpēc arī šodien mūsu šeit ir tik maz.»
Fakti par Latvijas Pilsoņu kongresu
Latvijas pilsoņu reģistrācija sākās 1989. gada vasarā. Iecavā to veica LNNK Iecavas nodaļa, to varēja izdarīt Iecavas ciemata izpildkomitejas ēkā.
Iecavā bija reģistrēti 5045 pilsoņi, Bauskas rajonā – aptuveni 26 tūkstoši. Pilsoņu komiteja Iecavā izveidota 1990. gada 21. janvārī.
Pilsoņu kongresa vēlēšanas notika 1990. gada 8. – 23. aprīlī. Piedalījās 678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti jeb 63 procenti no visiem balsstiesīgajiem Latvijas PSR iedzīvotājiem. Vēlēšanās Bauskas rajonā sešos vēlēšanu apgabalos piedalījās 17 428 iedzīvotāji.
Par Pilsoņu kongresa delegātiem no Bauskas rajona ievēlēja Daini Vanagu, Raiti Ābelnieku, Raimondu Cakaru, Uldi Jumeju, Jāni Kalniņu, Leopoldu Kļaviņu, Raimondu Sietiņu un Kārli Sinku. Par pilsoņa kandidātu pārstāvi – Nelliju Sprūdi.
Pilsoņu kongresa pirmā sesija notika 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā.
2015. gada septembrī par godu Pilsoņu kongresa 25. gadadienai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) atklāta izstāde «Latvijas Republikas Pilsoņu kongresam – 25». Tā iekārtota par LNB līdzekļiem pēc kongresa bijušo aktīvistu lūguma. Divos gados ekspozīcija apceļojusi daudzas Latvijas pilsētas. Līdz 23. novembrim izstāde skatāma Bauskas muzejā.
Faktus apkopojis iecavnieks Maksims Krutikovs.
