Ilggadējā baušķeniece un pilsrundāliete Lauma Celmiņa jau gadu dzīvo savā dzimtajā pusē Ķegumā. Viņa nolēma atgriezties tuvāk dabai – ziedu pļavām un mežiem.
Daudz sporto un lasa
Bērnību jubilāre pavadījusi Ķeguma pusē. Mācījusies Tomes astoņgadīgajā skolā. Viņa ar sajūsmu stāsta par dzimtajām mājām. «Dzīvojām meža vidū, bez elektrības. Man bija tik interesanti! Es daudz lasīju, zīmēju un sportoju. Daudz staigāju pa pļavām, lasot puķes un mežā ogas. Daba mani vilinājusi vienmēr,» atklāj Lauma.
Dzīvojusi piecu kilometru attālumā no skolas. Ceļš mērots kājām, dažreiz meitene braukusi ar velosipēdu, bet ziemā nereti slēpojusi. Sportot jubilārei paticis. Īpaši vingrinājusies augstlēkšanā, skriešanā un slēpošanā. «Trenējos mājās, skrienot pa saviem pļavu pauguriem. Biju cītīga un aiztrenējos līdz rajona izlasei,» kautrīgi nosaka Lauma. Viņai sevi slavēt nepatīk, bet ar sporta panākumiem klusībā lepojas. Mīļākā bērnības lasāmviela bijusi «Bembijs». Pēc šīs grāmatas izlasīšanas nobirusi arī kāda asara.
Piemeklē sev vēlamu dzīves vidi
Jaunības gados Lauma kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Bausku un mācījusies Bauskas 1. vidusskolā. Dzīvojusi pie omītes Īslīcē. «Arī pie vecmammas nebija elektrības,» nosaka Lauma. Pēc vidusskolas baušķeniece mācījusies meža tehnikumā, bet dažādu iemeslu dēļ skolu nav pabeigusi un sākusi strādāt Bauskas mežrūpniecības saimniecībā par sekretāri un dispečeri. «Kur lika strādāt, tur strādāju,» nosaka Lauma. Vēlāk pildījusi skaitļotājas pienākumus Bauskā tā dēvētajā skaitļošanas centrā. Tur nostrādāti daudzi gadi, vēlāk darba pienākumi pildīti remonta un celtniecības iecirknī. Deviņdesmitajos gados, kad daudz kas mainījās, Lauma darbu zaudēja. Tad viņa strādāja par pavāri un pārdevēju.
2000. gadā jubilāre pārcēlusies uz dzīvi Rundāles novada Pilsrundālē. Strādājusi par pārdevēju, līdz izveidojusi savu saimniecību. «Man iepatikās lauku dzīve. Audzējām dārzeņus, turējām lopus un mājputnus. Pilsrundālē man ļoti patika, kaut arī pietrūka dzimtās puses pauguru un mežu,» noteic Lauma.
Jubilāre zinājusi – kādu dienu viņa atgriezīsies dzimtajā pusē vai vismaz vietā, kas par to atgādina. Un tā tas arī notika. Kopš pagājušā gada Lauma dzīvo Madlienas pusē, kas nav tālu no Ķeguma. Viņa savas jaunās mājas meklējusi pēc vairākiem kritērijiem. «Kopš bērnu dienām mīlu dabu. Es apzināti mainīju dzīvesvietu. Meklēju mājas, kur blakus ir mežs un pļavas, lai ir kāds paugurs un ceļš nav tālu. Es atradu. Tagad dzīvoju fantastiskā vietā. Man pat upīte un dižozols ir blakus mājām,» priecīga par savu jauno dzīvesvietu stāsta L. Celmiņa. Viņu ielīksmo fakts – lai nokļūtu mājās, jābrauc garām dzimtajai skolai.
Sirdi priecē meitas un mazbērni
Laumai ir divas meitas – Līga un Lāsma –, kuras dāvājušas četrus mazbērnus – divas mazmeitas un divus mazdēlus. «Mazbērni ir desmit līdz 14 gadu veci. Esmu neizsakāmi priecīga par šiem mazajiem cilvēciņiem. Lai izteiktos par meitām, man aptrūksies labo vārdu. Viņas ir mans lielākais atbalsts un dzīvesprieks,» pārliecinoši saka L. Celmiņa.
Arī Madlienas puses mājās viņa nav likusies mierā ar lauku darbiem. Tur gotiņu un teliņu, aitas un kazas, trusīšus un mājputnus. «Sezona ir galā. Varu vairāk atpūsties, bet pavasarī un vasarā laukos darbu ir ļoti daudz. Taču man patīk. Esmu laimīga,» teic Lauma.
Viņa rudens un ziemas sezonā daudz lasa, pārsvarā par dārzkopību, lai smeltos jaunas idejas, min krustvārdu mīklas. Televīziju daudz neskatoties, tomēr iecienīti raidījumi ir «VIP» un «Gudrs, vēl gudrāks». Patīkot arī rosīties virtuvē. «Bauskas pusē manas tortes zināja daudzi cilvēki,» mazliet kautrīgi, lai sevi pārlieku nesaslavētu, nosaka Lauma Celmiņa.
