Vairāk nekā piecus mēnešus Rundāles novada domes deputāta pienākumus pilda saraksta «Cilvēkiem un zemei» pārstāvis jaunais svitenieks Arnolds Auza. Arnolds laikrakstam «Bauskas Dzīve» stāsta par sevi, skaidro lēmumu kandidēt vēlēšanās, dalās vērojumos par darbu domē, kā arī pamato savu izvēli palikt laukos – Rundāles novadā.
Piekrīt izaicinājumam
Arnolds Auza dzīvo un strādā Svitenē – remontē un restaurē automobiļus. Vairākus gadus viņš darbojies jauniešu biedrībā «Mums pieder pasaule». Pirms 2013. gada pašvaldību vēlēšanām Rundāles novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis aicinājis Arnoldu kandidēt vēlēšanās, taču puisim bijuši citi plāni – viņš bija nolēmis vasarā strādāt Anglijā, tāpēc no piedāvājuma atteicies.
A. Okmanis jaunieti uzrunājis arī šogad. «Prieks, ka Rundāles novada domes priekšsēdētājs manī saskata potenciālu, kas var nākt par labu novadam. Kad mani aicināja kandidēt vēlēšanās, es darbojos biedrībā, biju aktīvs jaunietis, taču par priekšlikumu ilgi domāju, runāju ar ģimeni,» stāsta Arnolds.
Viņš neslēpj, ka konsultējies ar tēvu – lauku uzņēmēju Aldi Auzu: «Tētis sākumā iebilda, teikdams, ka nevajag līst politikā, sabiedrības acīs politiķi vienmēr ir sliktie. Pēc krietna pārdomu brīža tētis atzina, ka tā ir arī iespēja pilnveidoties, izprast lietas un procesus, kas «darbina» novadu. Tas man bija iedrošinājums kandidēt vēlēšanās.»
Jaunietis atklāj, ka sākumā par savu izvēli nedaudz baidījies. Arnolds nav rīkojis nekādas aģitācijas un reklāmas kampaņas. Viņš paļāvies uz novada iedzīvotāju viedokli. «Es nesatraucos, man nebija mērķis savākt konkrētu balsu skaitu. Nebūtu arī ļoti pārdzīvojis, ja netiktu ievēlēts. Kā cilvēki lēma, tā notika. Esmu priecīgs, ka novada iedzīvotāji manī saskatīja potenciālu. Domāju, ka liela nozīme bija manam uzvārdam. Novada iedzīvotāji pazīst manu tēvu, zina, ka viņš ir gudrs un veiksmīgs uzņēmējs, kurš komercdarbību attīsta dzimtajā novadā, nevis citviet. Tēvs politikā neiesaistās. Dažas lietas mēs pārrunājam, bet viņš neizjautā par deputāta darbu, nejaucas procesos,» atklāj A. Auza.
Pagaidām novērotājs
Arnolds deputāta darbā pašlaik jūtas kā novērotājs, kas mācās, klausās, apgūst pašvaldību funkcijas, deputāta darba pienākumus, izzina pašvaldības un valsts funkciju sadali. Nesen jaunietis apmeklējis Latvijas Pašvaldību savienības organizētās jauno deputātu mācības. «Paplašinu redzesloku un krāju pieredzi, ko izmantot deputāta darbā. Vēroju deputātus, kas spriež par sev labi zināmiem jautājumiem. Dzirdēto analizēju, salīdzinu ar reālo situāciju un tad pieņemu lēmumu. Klausos un mācos, bet lēmumus pieņemu patstāvīgi. Katram ir sava joma, kurā izpausties. Esmu jauns, un noteikti pēc kāda laika dažas lietas pārzināšu tik labi, ka citi deputāti arī manī ieklausīsies,» teic Arnolds. Viņam interesē sociālā un izglītības joma, un uzņēmējdarbība. Arnolds nāk klajā ar priekšlikumiem un vērojumiem, pārrunā tos ar citiem komiteju dalībniekiem. «Es izsaku ierosinājumus, argumentēju tos. Domāju, ka pēc gada vai diviem mans zināšanu loks būs plašs un mani ierosinājumi būs pamatoti un lietderīgi,» pauž svitenieks.
A. Auza darbojas sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komitejā, viņš ir arī iepirkuma komisijas loceklis. «Diskusijas un apspriedes notiek komitejā un komisijā, lēmumi tiek pieņemti sēdēs. Ja deputāti nāktu tikai uz domes sēdēm, tad šo darbu par strādāšanu nevarētu saukt,» vērtē jaunietis.
Sava darbnīca
Arnolds ikdienā strādā automobiļu darbnīcā Svitenē. Tēva saimniecībā ir dārzeņu uzglabāšanas pagrabi, kur Arnoldam ir darbavieta. Viņš nodarbojas ar auto pretrūsas apstrādi un restaurāciju. «Savu nākotni apzināti vēlējos saistīt ar uzņēmējdarbību. Ieguvu izglītību un sāku darboties. Man patīk mans darbs. Vai pēc četriem gadiem es būšu deputāts, to nezinu. Laiks iet, un viss mainās, bet pamatdarbs paliks,» saka svitenieks. Arnolds darbnīcu izveidojis laukos ne tikai tāpēc, ka tēva saimniecībā ir gana daudz vietas, bet arī tādēļ, ka viņš ir savas dzimtās puses – Rundāles novada – patriots.
«Četrus gadus dzīvoju Rīgā, tur arī strādāju, bet allaž priecājos, atgriežoties laukos. Man nepatīk pilsētas burzma un trokšņi. Vēlos svaigu gaisu, putnu pavasara dziesmas. Jo ilgāk dzīvoju Rīgā, jo vairāk jutos kā skudru pūznī. Pārāk daudz cilvēku un mašīnu, manuprāt, bremzē indivīda attīstību,» pārdomās dalās jaunietis.
Paliks laukos
«Mazs cinītis gāž lielu vezumu – tā var sacīt par Rundāles novadu. Te ir maz iedzīvotāju, bet dažās jomās esam pārāki par lielākiem novadiem. Mazo lauku novadu ļaudis jūt spēcīgāku piederību dzīvesvietai. Protams, laukos vērojama demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās, iedzīvotāju aizbraukšana un kvalificēta darbaspēka trūkums. Taču lielākais mīnuss ir sliktie ceļi un neattīstītā infrastruktūra. Normālai reģionu attīstībai un funkcionēšanai tas ir pats svarīgākais. Tieši tāpēc ir grūti laukos piesaistīt jaunus uzņēmējus, lai gan te ir arī virkne priekšrocību. Mani laukos notur skaistā daba. Dzīvojot harmoniskā vietā, domas kļūst pozitīvas un sekmē radošumu, vēlmi strādāt. Laukos gandrīz katram ir kāds zemesgabaliņš. Ja ir zeme, cilvēks vienmēr būs paēdis. Tieši tāpēc lauku iedzīvotājiem ir lielāka piederības izjūta tēvzemei,» pārdomās dalās A. Auza.
Latvijas demogrāfiskā un ekonomiskā situācija ļoti ietekmē iedzīvotāju skaitu laukos. Dzimstības attiecība pret mirstību ir negatīva. Daudzi Latvijas iedzīvotāji dodas strādāt un dzīvot uz pilsētām vai arī atrod darbu ārzemēs. Iedzīvotāju skaits Latvijā ik dienu samazinās vidēji par 74 cilvēkiem.
A. Auza atzīst, ka lielākā daļa jauniešu labprātāk izvēlas dzīvot pilsētā, nevis laukos. «Jaunieši pārsvarā mācās pilsētās un vienlaikus sāk strādāt kādā uzņēmumā vai arī prakses laikā sevi pierāda un paliek tur strādāt. Daudziem nav vēlmes ilgu laiku pavadīt transportā no mājām laukos uz darbu pilsētā. Tāpēc tiek pieņemts ekonomiski izdevīgākais variants. Laukos jābūt uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīgai videi, tad veidosies darba vietas. Nepieciešams valsts atbalsts iedzīvotāju stimulācijai, piemēram, ienākumu nodokļa samazināšana,» uzskata Arnolds Auza.
Arnolds Auza
Vecums: 25 gadi.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
Izglītība: Rīgas Tehniskajā koledžā iegūta automehāniķa specialitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūtas komerczinības un uzņēmuma vadība.
Hobiji: sportošana – apmeklē svaru zāli, izbraucieni ar motociklu, automašīnu remonts un restaurācija.
Viņa nosauktie plusi dzīvei laukos: iespējas biznesam; harmonija ar dabu un zemi; miers un klusums, kas sekmē radošumu; ir iespēja turēt zemesgabaliņu un vienmēr būt paēdušam.
Lauku dzīves mīnusi: demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās, iedzīvotāju aizbraukšana un kvalificēta darbaspēka trūkums; sliktie ceļi un neattīstītā infrastruktūra.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
