Gribu tev, lasītāj, pavaicāt, kad pēdējo reizi nopietni, ar iedziļināšanos, līdzdomāšanu un līdzjušanu lasīji dzejas grāmatu? Ne dzejkopu žurnālā vai avīzē, ne citātu izlasi internetā, bet dzejas grāmatu tās klasiskajā izpratnē – cietajos vai mīkstajos vākos iešūtu, saturiski un tēmās sakārtotu dzejoļu krājumu, jauno autoru – Kārļa Vērdiņa, Pētera Draguna vai Ingas Gailes, klasiķu – Ojāra Vācieša, Ārijas Elksnes vai Māras Zālītes izdevumu.
Atzīšos, es to daru ļoti reti. Ar to, protams, nelepojos. Domāju, daudzi līdzīgi kā es savas vienaldzīgās attieksmes pret liriku attaisnojumam izvēlēsies vienkāršākos argumentus – tāds laikmets – stresa, steigas, arī paviršības, skarbuma un neiecietības piepildīts. Taču vakar es «izpīpēju» iemeslu un nolēmu ļaut sevi ievilkt dzejas pasaulē. Iemesls nebija tālu jāmeklē – 28. novembris. Šajā dienā pirms 34 gadiem, 1983. gada 28. novembrī, mūžībā devās dzejnieks Ojārs Vācietis.
Iecerētais brītiņš pārauga teju pusotru stundu ilgā dzejas baudījumā. Lasīju pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem un vēl senāk sacerētas rindas, kas iztēlē uzbūra mūsu šodienu. Dzeja izskaidroja mūsu attiecības, mūsu šķietami globālo konfliktu sīkumainību, uzpūsto traģēdiju niecīgumu. Pantos atradu mierinājumu, vērtību skaidrojumu un brīnišķas atklāsmes. Es izlasīju savu dzīvi, savu mīlestību un ceļa vārdus nākamībai. Krājumā «Nolemtība» Jānis Peters teic: «Kad pavisam grūti, uzšķir jebkuru Ojāra Vācieša grāmatu jebkurā vietā – un tu dzirdēsi viņa balsi. Pāri zaļajām skujiņām, pāri nāvei viņš tev atdos daļu sava spēka. Jo tāpēc viņš ir dzīvojis pasaulē.»
Es šovakar atkal lasīšu dzeju. Pievienojies!
