40 gadu jubileju šodien svin Jānis Kovals Vecumniekos.
Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja vietniekam Jānim Kovalam šodien, 8. decembrī, mielasta galdu rotās viena skaista svece. Vai tai līdzās būs 40 tortes? Šādu jautājumu uzdeva «Bauskas Dzīve», pirms pāris dienām tiekoties ar jubilāru Vecumnieku novada domes ēkā.
Jānis tikko bija iznācis no garas diskusijas par pašvaldības nākamā gada budžetu.
Skolā labs matemātiķis
«Neteikšu, ka skaitļi ir mana stihija, bet matemātika bija priekšmets, kas skolā padevās. Skolotājai ar mani nebija viegli, jo mans piegājiens bija netērēt laiku lieki. Es nepierakstīju katru darbību, bet veicu tās galvā, līdz rezultātam nonākot ātrāk. Skolotāja zināja šo manu stilu, neiebilda. Kad klasesbiedri no manis norakstīja risinājumu, viņiem to neieskaitīja. Bija skaidrs, ka paši to nav pildījuši. Vienlaikus klasesbiedrus tas trenēja, jo viņi iemācījās izprast un noformulēt starpdarbības,» nelielu ieskatu skolas gados sniedz jubilārs.
Runājot par svecīti un kūkām, saldummīļus nāksies apbēdināt. Jubilejas cienasta galdā dominēs «kārtīgs» ēdiens, kaut kas no gaļas, dārzeņiem. «Esmu visēdājs, kurš nebaidās pagaršot ko eksotisku,» atklāj Jānis. Nobaudītas ir austeres, uz zoba likti no austrumu zemēm atvestie kaltētie prusaki. «Tie gan man negaršoja, bet dzīvs esmu,» nosmej Jānis.
Strēlnieka mērķtiecība
Atklājot rakstura iezīmes, jubilārs secina, ka viņa būtību noteic horoskopa zīme – strēlnieks. Mērķtiecība, griba sasniegt iecerēto, nebaidoties no grūtībām. «Apliecinājums tam – esmu vairāk darītājs nekā runātājs. Pie tam esmu sapratis, ka ar runāšanu jāuzmanās. Kad skolā mācīja pareizu burtu lietošanu vārdos «Saeima», «Latvijas Republika», biju pārliecināts, ka man šīs sarežģītās lietas nekad nebūs vajadzīgas. Ārpus manas komforta zonas skolā bija jebkura publiskā uzstāšanās. Dzīve visu iegrozīja pa savam. 14 gadus nostrādāju ministrijā, tagad ilgāku laiku esmu vadošā amatā pašvaldībā. Iemācījos burtu lietošanu, esmu pārvarējis nevajadzīgu stresu pirms katras iznākšanas auditorijas priekšā,» stāsta Jānis.
Noskriets pusmaratons
Nākamais jautājums – izskaidrot tā dēvēto četrdesmitgadnieku krīzi – Jāni samulsina: «Saprotu, ka tagad tieku nedaudz provocēts. Es četrdesmitgadnieku krīzes leģendās par skriešanu pie jaunas sievas un superdārgu automobiļu iegādes nepieciešamību neiederos. Man ir viena ļoti mīļa sieva, trīs bērni, un mašīna man ir pārvietošanās līdzeklis, nevis luksus manta, ar ko izrādīties.»
Vienlaikus J. Kovals neslēpj, ka vēlme sevi izaicināt nav zudusi. Savulaik trenējies maratonam, spējot pievarēt 25 kilometru distanci. Pirms pāris gadiem Jānis savas spējas pārbaudīja «Stipro skrējienā», šogad iesaistījās orientēšanās kustībā, ir arī lēcis ar izpletni. Sportiskais dzīvesveids Jānī veicinājis izkopt mērķtiecību, apņēmību.
Vai četrdesmit gados cilvēks vēl ir jauns? Jubilārs pēc īsa apdomas mirkļa atbild – viņš tiešām jūtoties jauns. Nosaucot mērķus, kuros turpmākajos gados varētu lidot viņa raidītās bultas, Jānis skaidro: «Nākotnē savu dzīvi redzu Latvijā, kopā ar ģimeni. Mērķis ir izaudzināt labus bērnus, palīdzēt viņiem nostāties uz savām kājām. Sapratnes, sevis pilnveidošanas jomā man vēl iespējama augšupeja. Ja būs sabiedrības atbalsts, iespējama arī karjeras izaugsme. Sportā manos gados svarīgi ir noturēt līmeni, nezaudēt formu, bet augšupeja vairs nav paredzama.»
Lepojas ar brāli
Gadu robežšķirtnē jubilārs tiek aicināts atskatīties atpakaļ, izvērtēt pagājušo laiku, varbūt kaut ko nožēlot, ko īpaši izcelt. Apcerot bijušo, Jānis nesaskata iemeslu nožēlai. Viņš pauž gandarījumu par meitām Enniju un Rebeku, dēlu Tomasu Jāni. Viņš lepojas ar kuplu un stabilu ģimeni, kurā joprojām mīt mīlestība. Ar nelielu mulsumu balsī Jānis atzīst: «Sievu Ritu man nācās ilgi lenkt, kamēr nonācām līdz kopdzīvei. Mācījāmies vienā klasē. Vidusskolā no manas puses attiecībās ar viņu droši vien bija mīlestība. Viņa tolaik to, iespējams, tā neuztvēra. Bet mērķtiecība ļāva man sasniegt iecerēto, pierādīt, ka esmu cienīgs būt par viņas vīru.»
Pēdējā frāze Jāņa sacītajā izskan patiesi un mīļi. Tikpat sirsnīgs ir viņa stāstītais par jaunākajiem brāļiem Ivaru un Aināru, vecāku – Eleonoras un Jāņa – ieaudzinātajām vērtībām. Galvenā no tām – nauda dzīvē no gaisa nekrīt. Ir jāstrādā, jāmācās un jādarbojas, lai kaut ko sasniegtu. Tas kaldinājis arī jaunākā brāļa Aināra sasniegumus sportā. Stāstot par to, iezīmējas vēl kāda Jāņa rakstura šķautne – viņš lepojas ar brāli un nejūtas nomākts viņa ēnā. «Kad Ainārs izcīnīja medaļu Pekinā, daudzi zvanīja, apsveica ar brāļa panākumiem. Es par to ļoti priecājos. Tā mēs bijām ģimenē audzināti, neskaust otra veiksmes, priecāties par sasniegto, grūtā brīdī doties palīgā. To cenšos ieaudzināt savos bērnos,» teic jubilārs.
Viņa stāstījums atkal aizvijas par ģimeni, par vecākās meitas sasniegumiem klavierspēlē, par citiem bērnu sagādātajiem mazajiem priekiem. Uz pēdējo jautājumu par vēlamāko dāvanu jubilejā Jānis Kovals atbild bez ilgas domāšanas – gribētu vienu brīvu nedēļu. Iekāptu ar sievu un bērniem mašīnā un aizdotos kaut kur tālu, projām no mobilā telefona sasniedzamības, no domām par darbiem un daudzajiem pienākumiem. Atliek cerēt, ka Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs rūpīgi izlasīs šo publikāciju.
