Kaut arī dzīvojam aizvien labāk, jo īpaši nodokļu maksātāju maizē tikušie, ir iespaids, ka attieksme pret līdzcilvēkiem kļūst aizvien nenovīdīgāka. Paziņa stāsta, ka tautiešu kopienas naidīgās izturēšanās dēļ kopā ar radinieku nav izdevies atvērt uzņēmumu Zviedrijas ciemā. Vietējie zviedri bijuši ļoti atsaucīgi, pašu tautasbrāļi «norējuši» aiz muguras un sūtījuši sūdzības iestādēm, līdz uzņēmēji nolēmuši neiet pret straumi. Atvēruši uzņēmumu lielākā pilsētā, kur latviešu klātbūtni nejūt, strādā sekmīgi.
Latvijā pašvaldību saziņa ar sabiedrību arvien vairāk atgādina «nesabiedriskās» attiecības – citādu viedokli ignorē, ieteikumus nievājoši noraida, pārāk dedzīgus pilsoņus nomelno. Varbūt bailes no nenovēršamā liek reaģēt agresīvi? Pēc ziņas, ka turīgā Igaunija samazinājusi novadu skaitu no 213 līdz 79, mūsu «miniķeizariņiem» var piezagties atskārta, ka pašu celtā leiputrija nebūs mūžīga. Pirms reformas Igaunijā 80% pašvaldību iedzīvotāju skaits bija ap 5000, tagad tādu ir tikai 15. Praktiskie kaimiņi vairs nevar atļauties uzturēt pārmērīgo birokrātu armiju, bet vai mēs varam? Latvijā pašlaik no 119 pašvaldību teritorijām 45 ir mazāk nekā 5000 iedzīvotāju, turklāt svarīgi, cik no viņiem patiesi ražo valstij ienākumus, cik – tikai tērē naudu no kopējās kases.
Lielākais cīniņš starp pašvaldībām un valstīm rit par cilvēkiem. Viņi ir lielākā vērtība. Stadioni, veloceliņi, amatierkopas nenoturēs un neatvilinās jaunas ģimenes uz novadiem. Tās ir tikai blakus ērtības. Īslaicīgi nostrādā brīvas vietas bērnudārzā vai piemērots mājoklis, tomēr galvenais ir darbs ar labu atalgojumu un iespēja dzīvot mierīgā, tīkamā vidē un sabiedrībā. Šajā sacensībā uzvarēs nevis agresīvākais, bet laipnākais un atsaucīgākais.
