75 gadu jubileja Ņinai Bērzmārtiņai Rundāles novada Saulainē.
Saulainiete Ņina Bērzmārtiņa jubileju plānoja nosvinēt mierīgi un klusi savās mājās kopā ar vīru. Taču bērni bija sarūpējuši pārsteigumu, un dzimšanas dienas svinības izvērtās kārtīgā ballītē.
No Anglijas atbrauc dēls
Jubilāre stāsta, ka dzimšanas diena nosvinēta Saulaines kafejnīcā. Nekas neliecinājis, ka vakarā būs svinības. Meita Jolanta mammu aicinājusi uz nelielu pasēdēšanu, un viņa piekritusi. «Iegāju telpā, kur galdi skaisti saklāti vairāk cilvēkiem, nekā bijām atnākuši. Tad ievēlās visi radiņi un sveicēji. Pat dēls no Anglijas atbrauca speciāli uz manu jubileju. Fantastisks pārsteigums! Mani apdāvināja ar kupliem rožu pušķiem, neskaitāmiem citiem ziediem. Biju pārlaimīga, raudāju no prieka, bet arī ļoti nervozēju. Biju šokā par tuvinieku sarūpēto pārsteigumu,» vēl mazliet satraukta, bet laimīga notikušo atstāsta Bērzmārtiņas kundze.
Sarunas laikā Ņinai blakus ir vīrs Jānis, kurš piesēž uz bluķīša pie krāsniņas un ik pa laikam tajā iemet pa pagalei. Viņš sievu slavē: «Agrāk vairāk darīju es, tagad sieva. Viņa ir ašāka, bet es kļuvis lēnāks. Laikam labāk saglabājusies,» smaidot nosaka Jānis, piekodinot, ka «Ņina ir lieliska saimniece un skaista sieva, būtībā – viņai nav ne vainas». Abi ir precējušies 35 gadus, bet kopā dzīvo ilgāk.
«Esam ķildojušies un strīdējušies, bez tā visa laulībā nevar. Ja nestrīdas, tad kaut kas nav riktīgi,» saskatoties ar Jāni, smaidot saka Ņina, bet vīrs, berzējot rokas, piekrītoši pamāj ar galvu.
Atceras vilcieniņu
Ņina ir dzimusi Bauskā, bet praktiski viss mūžs nodzīvots mājiņā ceļa Bauska–Rundāle malā uzreiz aiz Saulaines krustojuma. Agrāk gar pašu ēkas logu garām pa sliedēm ripojis vilcieniņš. «Kaut biju maza, es ļoti labi atceros vilcieniņa izskatu un taures skaņu. Man ļoti patika. Pieturā vienmēr drūzmējās cilvēki, Saulainē bija liela rosība. Tagad viss šķiet panīcis,» pārdomās dalās Ņina.
Viņa ģimenē augusi kā vienīgais bērns, mācījusies Bauskas 1. vidusskolā un uzreiz pēc skolas sākusi strādāt meliorācijā, kur darba pienākumus pildīja gandrīz 30 gadu. Pāris gadu viņa strādāja Bauskas slimnīcā par sanitāri, bet pēc tam gādāja par savu saimniecību. «Vēl pirms pieciem gadiem man bija gotiņas. Nu palikušas tikai trīs vistas un gailis. Ir mums 14 gadu vecs sunītis un pirms pāris gadiem pieklīdusi kaķene, kuru saucam par savu Minci,» pastāsta Bērzmārtiņas kundze.
Par dzīvošanu pašā ceļmalā Ņina un Jānis nesūdzas. Pieraduši. «Sākumā likās, ka smagās mašīnas traucas tik tuvu, bet tagad tam nepievēršam vērību. Galvenais, lai krūmi priekšā, citādāk, smagajām mašīnām šķūrējot ceļu, akmeņi un sniegs veļas sētā. Baidāmies, ka tik logus neizdauza,» situāciju raksturo Jānis.
Kā traka uz puķēm
Bērzmārtiņu pāris izaudzinājis dēlu Juri un meitu Jolantu. Juris ar sievu vecākiem dāvājuši trīs mazbērnus un sešus mazmazbērnus. Runājot par ģimeni, Ņina no prieka spēcīgi sažņaudz dūres un sit pret krūtīm: «Es nezinu, ko bez saviem mīļajiem iesāktu. Visi par mums rūpējas, piezvana un apciemo, kad var. Dēls strādā Anglijā, apgalvo, ka noteikti atgriezīsies Latvijā. Viņš strādāja «Liepājas metalurgā». Vedekla dzīvo Liepājā, bet meita pa Rīgu. Mazbērni un mazmazbērni ir laime, kuru vārdiem neaprakstīt.»
Jubilārei patīk minēt krustvārdu mīklas, adīt un tamborēt. Jānis piemetina, ka sieva ir kā traka uz puķēm: «Vai tur ziema vai vasara, bet ziedi mājās vāzē vai dārzā puķu dobē būs!»
Ņina sarunas beigās rezumē: «Es jūtos labi. Ir savas kaitītes, bet nesūdzos. Abi ar vīru katru dienu ejam ārā un darām mazākus vai lielākus mājas darbus. Ir jumts virs galvas, māja silta, bērni, mazbērni un mazmazbērni veseli. Galvenais, lai mums un tuviniekiem veselība. Viss pārējais ir mazsvarīgs.»
