Tāpat kā mūsdienās, arī 20. gad-simta 20. – 30. gados Ziemassvētki bija ģimenes svinības. Latviešu sētās tie bija sevišķi sirsnīgi, ģimenes locekļi un seni draugi pulcējās, lai cits pie cita meklētu siltumu. Šāda tuvināšanās tajos laikos bija aktuāla, jo tika uzsvērts, ka cilvēku attiecībās ir daudz vēsuma. Šis laiks zīmīgs ar dažām niansēm, kas mūsdienās jau piemirstas.
Baznīcas loma
Viens no svarīgākajiem aspektiem bija kristietības nozīme. Mūsdienās Ziemassvētkiem, ietekmējoties no citām valstīm, īpaši Amerikas, ir izteikti komerciāls raksturs, tirgotāji liek uzsvaru uz dāvanām, padarot šos svētkus par materiālu, ne garīgu vērtību. 20. gadsimta 20. – 30. gados kopā pulcējušies ģimenes locekļi kavējās pie Bētlemē notikušā un pieminēja svēto ģimeni. «Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!» – ar šādu aicinājumu Ziemassvētkos tika pasludināta prieka vēsts par Jēzus Kristus piedzimšanu.
Daudzās mājās pēc jaukas kristīgās paražas spoži mirdzēja eglīte un staroja bērnu acis. Viņi priecājās ne tikai par košo eglīti, bet arī par dāvanām, ko vecāki un radi sniedza mīlestībā, tā pieminēdami Dieva lielo mīlestības dāvanu, ko Viņš visai cilvēcei devis, sūtīdams pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu.
Arī Bauska nebija izņēmums. To apliecina dievkalpojumu grafiks – Ziemassvētku vakarā parasti tika noturēts liturģisks dievkalpojums ar eglīti, baznīcas un bērnu kori. Arī nākamās dienas, Pirmo Ziemassvētku, pusdienlaikā bija svētku dievkalpojums, Otrajos Ziemassvētkos parasti notika pusdienlaika dievkalpojums. Bauskas luterāņu baznīcā dievkalpojums tika noturēts arī Ziemassvētku atsvētē – 28. decembrī pulksten 11.30. Nākamie sekoja Vecgada vakarā un 1. janvārī.
Eglīte jāiededz katrā mājā
Eglīte bija jāiededz katrā mājā, kā toreiz rakstīja: «Nevar aizbildināties: švaki laiki, naudas maz… Cik tur vajag, to jau laikus var ar gudru ziņu atlicināt un ietaupīt. Ja neiznāk vairāk, ar desmit svecītēm taču pietiks. Un eglīte būs. Un Ziemassvētku izjūta būs!»
Eglītes rotāšana un dekoru veidošana bija īpašs process: «Trausli baltās un zili-zaļi-sarkanās vaska svecītes beidzot sakāpušas savā goda krēslā – eglītes zaros, vai nu drāšu biķerīšos iesēdinātas, un tad zem viņām pa pārim mijkrāsaini vizoši čiekuriņi vai bumbulīši nokarājas, vai vien viegliņām ar dzijtiņas palīdzību zariņu starpās iestiprinājās.»
Dekorus varēja iegādāties tirdzniecības vietās – bija gan vienkārši, gan dārgi un smalki rotājumi, taču visbiežāk tos gatavoja mājās. Tās bija gan gludas un spīdīgas, gan kuplas un pušķainas Ziemassvētku konfektes, gan lieli, spīdīgi rieksti, saldas mīklas šokolādes zaķīši, vīriņi, putniņi, zivtiņas, papīra virtenes, zelta papīra zvaigznes, sīkas vates piciņas, zeltīti un sudraboti «eņģeļu matiņi» un citi pigoriņi. Mēriņu sārtu ābolu svētkiem arī gadījās noglabāt. Karināmus raušus varēja izcept no bīdelētiem miltiem. Ja gribēja, lai paša ceptais izskatītos līdzīgi bodē pirktajam, to varēja ietīt krāsainos papīriņos. Ja mājās bija bērni, vajadzēja spīdumus, saldumus un gardumus.
Galds allaž bagātīgs
Ziemassvētki allaž saukti par bagātiem. Galds tajos vienmēr bijis bagātāks nekā Lieldienās vai Vasarsvētkos. Starpkaru periodā centās ievērot latviskas tradīcijas. Svarīgs bija galda klājums, katrai namamātei bija iespēja izpausties radošumā. Latviskam galdam derēja egļu skujas un labības kūlīši, krāsainas sveces māla vai koka svečturos. Ziemassvētku galds atklāja namamātes labo gribu un viņas gaumi.
Latviešu tradicionālais ēdiens Ziemassvētku vakarā kopš seniem laikiem ir pupu zupa ar cūkas pusgalvu. Zupai pievienoja grūstus miežus vai grūbas un daudz pupu. Tas bija viens no ierastākajiem Ziemassvētku ēdieniem arī starpkaru Latvijā. Vēl viens variants bija skābos kāpostos vai zirņos un pupās izvārīta žāvēta cūkas pusgalva vai cepetis, ko pasniedza ar kāpostiem vai citiem salātiem. Raksturīgas bija arī putraimu desas, zirņu pikas, gaļas desas, speķa rauši, miežu plāceņi ar sviestu. Saldajā ēdienā bija dažādas kūkas, rauši un plāceņi. Ja vēlējās ko vienkāršāku, galdā cēla biguzi, ko pagatavoja, salaužot gabaliņos rupjmaizi un pārlejot ar dzērveņu sulu, kas sajaukta ar medu. Varēja cienāt arī ar āboliem. Populārs bija dažādi pagatavots biezpiens, salds piens, medus dzēriens. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija piparkūkas.
Ko dāvināja
Lai gan Ziemassvētku galvenā būtība bija ģimeņu kopābūšana un pateicība Dievam par Jēzus Kristus nākšanu pasaulē, arī starpkaru periodā notika apdāvināšanās. Tā bija vēlme sagādāt prieku saviem mīļajiem un izdomāt, kā katru pārsteigt un ko uzdāvināt gan no sevis, gan Ziemassvētku vecīša.
Praktiskiem cilvēkiem lielu prieku sagādāja ikdienā noderīgas dāvanas. Tēvam derēja jauna pīpe un tabakas maciņš, sašūts no krāsainām lupatu strēmelītēm vai tumši vienkrāsains ar viegla ornamenta rotājumu. Mātei acis iemirdzējās par siltu flaneļa blūzi, lakatu, traukiem un citām saimniecības precēm. Brāļiem noderēja latviskas kaklasaites, krekli, cimdi un zeķes ar ornamentiem, kabatlakatiņi. Māsām prieku sagādāja apģērbs, rokdarbi un to piederumi, vāzes, saktas u. c. Vectēvam un vecmāmiņai bija īpašs prieks, ja viņus ar kādu mazu dāvaniņu pieminēja mazbērni. Viņiem varēja dāvināt ko siltu vai arī pašu roku gatavotu velti atmiņai.
Mazākajiem dāvanu pasaule bija visbagātākā. Bērnus varēja pārsteigt ar visādiem nieciņiem. Skolēniem bija ieteicams dāvināt ko mācībām noderīgu. Visgrūtāk dāvanu bija izvēlēties jauniem cilvēkiem – sapņotājiem. Viņiem bija svarīgi, lai dāvana pārsteigtu un patiesi iepriecinātu. Jaunieši dāvanā vēlējās rast arī sirds siltumu. Te nu derēja kāda laba grāmata, piemērota žurnāla abonements, rakstāmgalda piederumi, gleznas, fotogrāfijas, albumi, vāzes, dažādas izmeklētas lietiņas.
Dāvanu, vai tā domāta mazam vai lielam, jaunam vai vecam, bija vēlams turēt noslēpumā līdz pasniegšanas brīdim svētvakarā. Kad eglītē svecītes bija nodzisušas, sākās Ziemassvētku vecīša atnesto dāvanu dalīšana.
