Spēku apliecinošo uzvārdu Esīši – Gunita, Zintis, Kate un Dārta – saņēmuši mantojumā no tēva dzimtas. Vectēvs stāstījis, ka baznīcas grāmatā bijis rakstīts Esesītis, pastiprinot personisko pārliecību, tomēr laika gaitā pirmās zilbes saplūdušas kopā.
Atved policisti
Esīši dzīvo Īslīces pagasta «Vecšķēršos» netālu no Lībiešiem pie Plānītes upes. Vēl viens mēles mežģis, smejas Gunita, paskaidrojot, ka uzvārds reizumis nezinātājiem pārtapis par Ezīšiem un māju nosaukums – par Vecšķēršļiem.
Gunita un Zintis apkopj 17 hektārus zemes, audzē graudaugus, ir mežs, pļavas, dārzs, gotiņa, ruksis un truši. Eiropas naudu izmantojuši tehnikas iegādei. Agrāk slaukuši vairāk govju, taču tagad arī ar graudiem nemitīgi jārēķina, lai darbs būtu ienesīgs, saka Zintis. Pēdējos gados daļa zemes applūdusi, jo pusei platības meliorācijas nav. «Jāaudzē rīsi,» smejas saimnieks. «Negribas skriet kaut kur laimi meklēt, gribam dzīvot laukos. Man dzimtās mājas ir dziļi sirdī,» pārliecināta Gunita.
Zintis nāk no Valmieras puses, sievu pirms 15 gadiem Zemgalē atradis ar sludinājumu izdevumā «Zintnieks». «Es tolaik biju klusa un mierīga,» dzirkstoši smejas Gunita, «tante ielika paziņojumu, ka Strēlnieks meklē Aunu bez netikumiem. Viens atbildēja, sākām sarakstīties, un Ziemassvētkos atbrauca skatīties.» Zinta tēvs sazinājās ar kolēģiem Bauskas policijā, un vietējie dēlu nogādājuši līdz Gunitas mājām. Pēc nedēļas braukusi ciemos uz Valmieru: «Nākamā gada augustā vīkšķējām kāzas. Pati brīnos, kā viss tik ātri notika.»
Viegli un silti
Ģimene kopā ir kā siltas enerģijas avots. Zintim ir neatvairāms smaids, ko mantojusi jaunākā meita Dārta. Kate ir klusāka, liela piedzīvojumu grāmatu lasītāja. Gunitas valoda viegla kā strautiņš, ikvienu ieskauj labvēlīgs starojums.
«Vecšķērši» ir no Gunitas vecvecākiem mantota sēta. Zemgaliete dzimtas mājas nebija gatava atstāt, tāpēc Zintis pārcēlies šurp. Tā kā Valmieras pusē savulaik ar tēvu māju cēluši pašu rokām, arī tagad vīrs labprāt remontē, būvē, darina no koka, ķīlē motorus un mehānismus. Mājās «komandiera» nav, bet jaunie ieklausās Gunitas mammas padomā un dažreiz dara pa savam.
Zintis pabeidzis lauksaimniecības skolu pie Rūjienas, tāpēc izvēle apstrādāt zemi bijusi loģiska. Pāris reižu gadā Esīši brauc apciemot radus Vidzemē, vasarā tur dažas nedēļas labprāt pavada Kate un Dārta. Rīgā pie Zinta māsas viņām licies par skaļu, kaut arī brālēni esot jauka kompānija.
Laukos Katei un Dārtai patīk vislabāk, jo te ir suns Eiro, kaķi Pībodijs un Bulta, atvesti no Valmieras puses. Vasarā mamma meitas liek vagā – jāstāda, jāsēj, jāravē, jālasa vaboles no kartupeļiem, jānovāc bietes, sīpoli, ķiploki, zemenes un ķirši. Kopā ar mammu tirgū pārdotas pašu piķētās mārtiņrozes. Meitenēm tirgū patīk, kaut ir arī īgni cilvēki, atzīst Dārta. Citkārt viņām izdodas pircējus uzmundrināt.
Diegi pie radiatora
Dārta stāsta, ka abas ar Kati mājās spēlējas, skatās televizoru, ada un auž grāmatzīmes, piesienot diegus pie radiatora. Pie Gunitas māsas Valdas Turaidas pilī izmēģinātas lielās stelles. Idejas un ieteikumi nākot no mammas. Spirālveida bezpapēžu zeķēm piemērotāko dziju visas trīs veikalā izvēlas, pieliekot pie vaiga – ja nekož, būs laba. «Mana acs visu redz – ja kaut kas nav pareizi, jāārda ārā un jāsāk no jauna,» smaida Gunita.
Jaunums ir no veciem rāvējslēdžiem darinātas piespraudes – ideja noskatīta no tantes dāvātajām filcētajām piespraudēm, nostiprinot malas un iestrādājot uzkārstu audumu. Meitenes raiti stāsta par darinājumiem, kā to ieradušas skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) tirdziņos un prezentācijās. Viņas gatavo rokassprādzes, ada ausaines, sien dzijas putniņus, autosaloniem «smaržīgās raganiņas» top no «Kinder» olas plastmasas ietvara un zālītēm.
Vienota komanda
Kate ir 6. klasē, Dārta – 5. klasē, vēl ir laiks izvēlēties profesiju. Dārta labprāt būtu veterinārārste. Gunita teic – Īslīcē 1996. gadā pabeigtā pamatskola ir viņas vienīgā oficiālā izglītība, dzīves gudrība un saimnieces prasme apgūta patstāvīgi.
«Ja šeit tolaik būtu vidusskola, es būtu mācījusies tālāk, tomēr nomira tēvs, un teicu mammai – palikšu mājās, palīdzēšu,» smaidot atminas īslīciete. Pēc vidusskolas uzplaukuma Esīši tagad ar nožēlu vēro tās norietu. Gunita atzīst – daudzas vietējās ģimenes bērnus ved mācīties uz Bausku.
Māsas arī nākamgad darbosies SMU, atbalstītas ar mammas idejām un tēta transportu. Pašlaik gan Esīšu auto atrodas kaimiņu sētā, jo «Vecšķēršu» iebraucamais ceļš dubļu dēļ ir tikai izbrienams. Tad nu čaklais četrinieks kā vienota komanda nesis visu SMU tirdziņiem saražoto līdz mašīnai un pēc tam vedis tālāk – uz Bausku, uz Iecavu, kur bija aktīvākie pircēji, uz Rīgu, kur iegūts tituls «Labākā pārdošanas komanda», uz Ventspili, kur bija jāsniedz prezentācija. Kopā nopelnīts ceļojums uz Stokholmu ar «Tallink» prāmi. Esīšu darinājumi apskatāmi facebook.com, un pasūtinājumu netrūkst.
Bez mobilajiem telefoniem
Dalība SMU palīdz meitām atplaukt, svarīga nopelnītā nauda un gandarījums, stāsta Gunita. Esīšiem svarīgi pārdot kvalitatīvas, ilgmūžīgas lietas. Māsas īpaši iepriecina, ja cilvēkiem par viņu darinājumiem ir prieks.
Kaut arī Esīši dzīvo aktīvā lauksaimniecības teritorijā, gan viņiem, gan daudzajiem kaimiņiem noderētu ne tikai labāks ceļš, bet arī ātrāks un stabilāks internets. Gunita smejas, ka vajadzētu Lībiešos iemitināt kādu deputātu, uzreiz tiktu pie labāka ceļa. Viņai šķiet nepareiza politika laukos likvidēt skolas un slimnīcas, jo tas aizdzen prom ģimenes. «Svarīgi bērnam ģimenē ielikt darba mīlestību, amatu prasmi un tradīcijas,» uzskata īslīciete, «manām meitām vienīgajām klasē nav mobilo telefonu, toties viņas lasa, prot sarunāties ar citiem, viņām ir labākas sekmes. Telefons ir saziņai.» Patīkamāk runāt ar cilvēkiem, vienprātīgi noteic Kate un Dārta.
Gunita atzīstas – kaut arī vēl meitām izaugsmes iespējas nākotnē, viņa cer, ka viena paliks dzimtajās mājās. «Te mēs vairāk dzīvojam paši sev, jūtamies bagāti ar to, kas mums ir. Te novērtē, ko proti, kas ir tavs. Te varam audzēt un ēst tīru, veselīgu pārtiku. Tomēr tā būs meitu pašu izvēle,» saka mamma.
VIEDOKLIS
Rita Straumīte, Īslīces vidusskolas skolotāja, SMU konsultante:
– Esīšu ģimene, līdzīgi vairākām Īslīces pagasta dzimtām, pārsteidz ar vienmēr jaunām idejām un neizmērojamu optimismu. Viņi ir patiesi dzimtās vietas patrioti, apstrādājot zemi grūtā ikdienā, vienmēr smaida, ir labestīgi un iepriecina citus. Mamma Gunita rudenī ved ziedus un saliek vāzēs vairākās klasēs, ziemā izkārto egļu zarus, pavasarī – plaukstošus bērzu zarus. Viņa mudina skolotājas darīt arvien ko jaunu. Ziemassvētkos Gunita tēlojusi raganu un lāci, pēc viņas iniciatīvas vilkām bluķi un lējām laimes. Radošums izpaužas arī meiteņu rokdarbos. Vecāki mudina un atbalsta meitas piedalīties visos konkursos, jo saprot, ka tas ir ieguldījums bērnu nākotnē. To, ko jaunieši redz, izejot pasaulē, nevar no grāmatas iemācīties. Kate un Dārta izcēlušās Biznesa bibliotēkas konkursos. Ziemassvētku koncertā abas dziedāja uz skatuves solo un dejoja. Meitām ieaudzinātas gara vērtības, viņām ir izcili domraksti un darbi literārajos konkursos. Ģimenē jūtama Latvijas un savas zemes mīlestība. Lībiešu pusē ir vairākas mājas, kur ikvienu sagaida ar patiesu gaišumu un atbalsta bērnu izaugsmi. Tādi skolēni un vecāki ir katra skolotāja sapnis, un jo īpaši katra bērna talantu var izcelt nelielā kopienā un skolā.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
