Cilvēki profesiju, arodu, nodarbošanos izvēlas dažādu iemeslu dēļ – lai sevi piepildītu un realizētu, lai vairotu ģimenes, novada un valsts labklājību. Bez darba Latvijas simtgadi mēs nesagaidītu… Tālab šogad lasītājiem piedāvājam jaunu rubriku «Tāds darbs». Stāstīsim par cilvēkiem – dažādu arodu pārstāvjiem, par to, ko un kāpēc viņi dara. Kā viņi izvēlējušies konkrēto profesiju, kas tajā īpašs, varbūt profesija izvēlējusies viņus? Daudzi mūsu novadnieki strādā dažādus darbus arī ārzemēs.
Latvijā ir izstrādāts, apstiprināts un ieviests profesiju klasifikators, kas aptver vairāk nekā 2900 profesiju. Par tām visām rakstus gan neapsolām, bet būs daudzas. Sākam!
Codietim Laurim Andrejevam ir elpu aizraujošs darbs –, sajozts drošības virvēs un jostās, viņš karājas desmitiem metru virs zemes, jo ir augstsprieguma līniju montētājs.
Strādāt 70 metru virs zemes nav joka lieta. Laura nodarbošanos dēvē arī par industriālo alpīnismu. Jaunietis laikrakstam stāsta par darba specifiku, dzīvi «uz koferiem» un nākotnes plāniem.
Drošība ir pirmajā vietā
Laurim ir 29 gadi. Viņš absolvējis Codes pamatskolu, Bauskas 1. vidusskolu un Rīgas Tehniskajā koledžā ieguvis telekomunikāciju speciālista izglītību. Pabeidzot studijas, codietis nesaskatīja iespējas Latvijā strādāt labi atalgotu darbu, tāpēc nolēma doties laimes meklējumos uz ārzemēm. Pusotru gadu jaunietis strādāja svešumā – kādā Lielbritānijas maizes ceptuvē.
Drīz vien ceļi Lauri atveda uz dzimteni, un viņš sāka darbu Rīgas pašvaldības policijā. Galvaspilsētā jaunietis nostrādāja divus gadus, un tad viņam piedāvāja darbu lielā augstumā – desmitiem metrus virs zemes.
«Tā ir Vācijas firma, kas remontē un montē elektrības stabus un augstsprieguma līnijas, dažreiz nākas arī renovēt. Pirms sāku strādāt, apguvu drošības kursu un alpīnista iemaņas. Drošība šajā darbā ir pirmajā vietā, un latiņa jātur ļoti augstu. Darbam jāpievērš maksimāla vērība,» atzīst codietis.
Lauris tā dēvētajā stabā pirmo reizi uzkāpis pirms trim gadiem savā vārdadienā, 27. novembrī. «Pirmajā reizē es neko nedarīju, tikai apskatījos, kā kolēģi strādā. Jutos ļoti neparasti. Tur, augšā, vējš ir lielāks un gaisa temperatūra zemāka nekā uz zemes, tāpēc jāspēj pielāgoties. Man nebija bail – biju patīkami pārsteigts un adrenalīna piepildīts,» stāsta codietis.
Atved ar helikopteru
Augstsprieguma stabu montāža sākas uz zemes. Milzīgie dzelzs torņi sastāv no vairākiem tūkstošiem skrūvju un detaļu. Stabu montē un skrūvē ar rokām. Ja ir iespēja piebraukt ar pacēlāju, smagās detaļas ceļ ar to. Kad Lauris strādājis kalnos, detaļas piegādātas ar helikopteru.
Torņa detaļas veido 70 milzīgas numurētas pakas. To salikšanas secība aprakstīta plānā. Augstsprieguma torņa detaļu skrūves sver piecas tonnas. «Skrūvju ir tūkstošiem, katru pieskrūvējam ar rokām. Piecus tūkstošus tonnu skrūvju atved ar piecām paletēm,» stāsta Lauris. Torņi sastāv no leņķīšiem – milzīgām dzelzs konstrukcijām. «Katram leņķim ir savs uzdevums. Tie jāsaskrūvē noteiktā secībā, iekšpusē vai ārpusē, uz leju vai augšu. Darbā jāievēro daudz sīku nianšu, taču iespēja kļūdīties ir maza,» vērtē L. Andrejevs.
Standarta torņa augstums ir aptuveni 70 metru. Dažreiz tornis tiek skrūvēts pat trīs nedēļas. «Leņķi ir bijuši tik lieli, ka tos nevar pacelt ar rokām, tādās reizēs izmantojam pacēlāju,» atklāj Lauris.
Dzīvības līnija
Liela nozīme ir kvalitatīvam ekipējumam. «Riski ir dažādi, bet svarīgākais ir pareizi lietot drošības ekipējumu. Tornī mani notur tā saucamā «life line» jeb «dzīvības līnija», pie kuras esam piestiprināti. Man pie muguras ir āķi, ar kuriem esmu piestiprināts pie «life line.» Ja gadās paslīdēt, seko divus trīs metrus liels kritiens, un tad nostrādā «life line».
Pa torni pārvietojamies, izmantojot divus āķus, no kuriem vienam obligāti jābūt piestiprinātam pie konstrukcijas. Ja to neizdara, kritiens ir letāls. Pāris reižu esmu bijis tam tuvu, bet, par laimi, paspēju reaģēt,» par darba specifiku stāsta Lauris. Bīstami esot atrasties vecu augstsprieguma torņu tuvumā, jo tie vairākus gadus uzlādēti ar elektrību.
Nepaspēj izkrāmēt koferus
Trīs gadu laikā Lauris strādājis daudzās Eiropas valstīs, bet lielākoties darbi notiek Vācijā vai Francijā. Viņš bijis arī Madagaskarā, Spānijā, Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā. Codietis smej, ka visu laiku jādzīvo «uz koferiem»: «Dažkārt vienā vietā aizvadu pusgadu, bet bijis arī tā, ka no rīta aizbraucam uz objektu, bet vakarā dodamies uz citu valsti. Gadās, ka koferus nepaspēju izkrāmēt, kad jau jādodas ceļā.»
Lauris kā vienu no spilgtākajiem darba mirkļiem atceras 140 metru augstu torņu demontāžu: «Tādā augstumā paveras pasakains skats – debesis iekrāsojas daudzos toņos, vējš ir citādāks nekā uz zemes. Torņus demontējām nedēļu, un katru dienu šķita, ka vēroju gleznu. Grūti aprakstīt to skaistumu. Dažbrīd tā iegrimstu darbā, ka nepaskatos apkārt. Katra diena tornī ir citādāka. Es priecājos par skaistu ainavu, bet nav vairs tā kā sākumā, kad baudīju katru spēcīgāko vēja brāzienu, tuvu lidojošu putnu vai lietusgāzes. Sākumā visu neparasto fotografēju. Protams, ir interesanti joprojām, bet liela izbrīna man vairs nav.»
Vēlas palikt Latvijā
Codietis ir strādājis svelmainā saulē, spēcīgā lietū, bezvējā un brāzmainā vējā. «Drošība ir pirmajā vietā. Ja ir pārāk liels risks, mēs pārtraucam darbus. Tiesa, bija reize, kad tornī pūta vējš ar ātrumu vairāk nekā 20 metru sekundē. Uz zemes tas, iespējams, neliktos nekas īpašs, bet tornī bija biedējoši. Toreiz darbus nevarējām pārtraukt, tornis bija jāuzceļ,» atminas Lauris.
Jaunietis spriež, ka šo darbu varētu strādāt vēl divus trīs gadus. Nesen viņš apprecējās, tāpēc vēlas būt kopā ar sievu un domāt par ģimenes pieaugumu. «Gribas nobāzēties. Pirms braucu strādāt uz Angliju, zināju, ka atgriezīšos Latvijā. Gribu būt savās mājās, dzimtenē, kopā ar ģimeni un draugiem. Tiesa, par darbu nevaru sūdzēties. Man patīk mana nodarbošanās, tīkams ir arī grafiks – mēnesi esmu Vācijā, nedēļu Latvijā,» vērtē Lauris Andrejevs.
Pasaulē vispieprasītākās profesijas:
Medmāsas pasaulē ir pieprasītas jau vismaz desmit gadu. Viņas aicina darbā ASV, Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Kanādā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Indijā u. c.
Mehānikas inženierus gaida Anglijā, Austrālijā, Austrijā, Brazīlijā, Dānijā, Francijā, Vācijā, Ķīnā, Ungārijā, Indijā, Jaunzēlandē u. c.
Ārsti visvairāk nepieciešami Austrālijā, Kanādā, Dānijā, Somijā, Anglijā utt.
Elektrisko sistēmu inženierus vajag Anglijā, Slovākijā, Polijā, Norvēģijā, Vācijā, Dānijā u. c.
Programmētājus un informācijas tehnoloģiju izstrādātājus un administratorus vēlas atrast Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Vācijā, Polijā, Krievijā, Anglijā u. c.
Informācijas tehnoloģiju inženieri un analītiķi vajadzīgi daudzās valstīs.
Būvinženieri nepieciešami daudzviet.
Grāmatvežu trūkums vērojams Dānijā, Somijā, Francijā, Īrijā, Šveicē, Singapūrā, Austrālijā un Ķīnā. Grieķijā trūkst augstas kvalifikācijas grāmatvežu, bet Īrijā vajadzīgi risku novērtētāji un biznesa analītiķi.
Datorsistēmu, datubāzu un datortīklu administratori viegli atradīs sev darbu Austrijā, Beļģijā, Krievijā, Polijā, Īrijā utt.
Reitingu sastādījusi britu raidorganizācija BBC.
Latvijā pieprasītāko profesiju «TOP 10»:
kravas automobiļu vadītājs;
klientu konsultants;
pavārs;
mazumtirdzniecības veikala pārdevējs;
viesmīlis;
veikala kasieris;
bārmenis;
programmētājs;
kuģu remontatslēdznieks;
betonētājs.
Dati: Nodarbinātības valsts aģentūra, 2017. gads.
