Atverot «Bauskas Dzīves» šī gada pirmo numuru, bija pārsteigums ieraudzīt sevi un vēl lielāks pārsteigums bija lasīt novada iedzīvotāju labos vārdus par manu darbu. Tomēr tas nav tikai mans nopelns. Labos darbus paveica arī mana ģimene, draugi un «trakie», kuri ticēja un tic labiem mērķiem.
Cik pudu sāls neapēda mani tuvākie! Cik daudz negulētu nakšu, cik kabinetu pie lieliem kungiem izstaigāti! Cik laika atrāvu ģimenei, lai tiktos ar cilvēkiem! Pat tad, kad rokas nolaidās, ģimene un draugi mudināja – ej un dari! Daudzi līdz ar mani veltīja laiku ceļu sakārtošanas prasībai, kultūras pasākumiem. Ir tādi, kas nevēlas, lai viņu ieguldījumu piemin, tomēr tas ir svarīgs.
Desmit cilvēku darbs
Pirms skandāla par iespējamo alkohola veikala atvēršanu Grenctāles kultūras namā neviens nenovērtēja, cik daudz darījuši un dara pagasta kultūras dzīves kuratori. Vairākums neredz «aizskatuvi», ikdienas darba un pašu finanšu resursu ieguldījumu. Kad pierādījām – privāts uzņēmums Grenctālē var veiksmīgi sarīkot lielus koncertus un pasākumus, kādam liekas, ka pelnām «baigo piķi». Taču tā nav. Pasākuma rīkotājiem jāmaksā par telpu un aparatūras īri, honorārs māksliniekiem, autoratlīdzība, tālu braukušajām folkloras kopām izdevumi par degvielu rakstāmi ar trim cipariem, biļešu tirgotājiem pienākas procenti. Mēs ar draugiem to darījām, nekādu atlīdzību nesaņemot, tikai spītības dēļ. Katram no mūsu komandas ir idejas, kuras esam salikuši kopā.
Arī visus agrākos gadus kultūras namā valdīja dzīvība, tikai novada vadība neticēja, ka te var tik lielus pasākumus organizēt. Taču tas ir desmit, nevis viena cilvēka darbs. Novadā ir pietiekama kultūras organizatoru komanda, ko algo nodokļu maksātāji, lai pilnībā izmantotu Grenctāles nama potenciālu. Tomēr daži rīcības vietā tikai kritizē un nomelno pagastu cilvēkus. Labāk visiem nākt kopā un sadarboties, tad skaudībai un naidam laika un vietas nebūs.
Es daru, lai mūsu dzīve mainītos, bet tas nenotiek, tikai čīkstot virtuvē. Mums, cilvēkiem, katram pašam jāmainās, lai pasaule kļūtu labāka. Tiesa, nav viegli, tomēr šķēršļi vienmēr būs, un tie ir jāpārvar. Kādam varbūt šķietu naivs ideālists, taču man gribas ko mainīt, lai nevajadzētu pamest dzimto vietu un laisties prom, kur labāk. Te manai ģimenei ir vislabāk, tāpēc grūtības jāpārvar.
Uzdrīkstēties un būt drosmīgiem
Kad vajadzēja pievērst uzmanību sliktajiem ceļiem, daudzi teica – nav jēgas. Daži pat Rīgas kungu acīs gribēja pataisīt mani par muļķi, bet nesanāca. Ir jēga kaut ko darīt. Neesam saskaitījuši, cik cilvēku piedalījās, neesam pateikuši paldies visiem, kas tik daudz darīja, piemēram, Anitai Vismanei par līdz šim nebijušu pagastu uzņēmumu un mājsaimniecību datu apkopošanu.
Novada adminstrācijas darbinieki pat atļāvās pateikt – ja nepatīk ceļi, brauc dzīvot uz Rīgu! Dažs nelikās ne zinis, kamēr nepiegāju paspiest roku un apsveikt ar nespējas un nevarības pierādījumu. Kad komforta zona bija traucēta, dažs labs parādīja, cik liekulīgs ir – lielījās, cik daudz panākuši. Patiesībā visu panāca pagastu ļaudis ar spītību un izmisumu. Nebiju gaidījis, ka Rīgas žurnālisti vaicās, kad ceļus bloķēsim vai kādus jautājumus uzdot ministriem.
Nebiju arī iedomājies, ka kandidēšu pašvaldības vēlēšanās. Biju izbrīnīts, ka mani kandidātu vidū gribēja redzēt trijos sarakstos, un vienā no tiem pat biju ielikts aizmuguriski… Piekritu kandidēt tiem, kas neliekuļoja un nebija zemiski. Es uzdrīkstējos un uzdrīkstos joprojām. Lai gan reizēm ir bail, tomēr novēlu šogad uzdrīkstēties un būt drosmīgiem, radošiem, izpalīdzīgiem, ar idejām piepildītiem.
Paldies tiem, kuri mani atzinīgi novērtēja, bet neaizmirstiet – es viens to nekad nevarētu izdarīt. Paldies par to, ko jau esam izdarījuši, bet jāturpina joprojām. Mēs esam ietiepīga komanda, ja gribam, tad varam, un ir vērts nepadoties. Īpašs paldies manai sievai Jurgitai, kura visu pacieš un atbalsta mani no visas sirds! Laimīgu visiem 2018. gadu!
