Lasot Iecavas novada Zorģu bibliotēkas novadpētniecības jaunieguvumus, uzdūros Ilmāra Ilziņa atsūtītajām Kārļa Ķilkuta atmiņām par gadsimtu seniem notikumiem mūsu ciemata apkaimē. No Zorģes muižas tagad palikušas vien dažu mūra sienu drupas, tomēr vēstījumā ir daudz dzīvu detaļu par cilvēkiem, kas reiz mituši šaipusē.
Ilmārs no Ogresgala pagasta laipni atļāva materiālu līdz ar paša vēstījumu par dzimtas vēsturi publicēt, atklājot – 1913. gadā dzimušais tēvocis aizokeāna mājās joprojām jūt līdzi Latvijai un novēl mums turēt dārgu tautas brīvību un valsti, kas nākusi tik grūti un aizvien tik neatlaidīgi jāsargā.
No Vecsaules līdz ASV
Ilmārs Ilziņš Ogresgala pagastā
2017. gada 8. maijā
Manas mātes tēvs Kārlis Ķilkuts vecākais dzimis 1875. gadā Vecsaules muižā, ko toreiz sauca Alt Rādene, muižas kalpu Mārtiņa un Dārtas astoņu bērnu ģimenē. 1901. gadā Kārlis salaulājies ar muižas kalponi Lību Gedrovic. 1906. gadā piedzimusi mana māte Vera. 1907. gadā pasauli ieraudzīja viņas brālis Jānis, 1913. ga-dā – jaunākais brālis Kārlis. Ģimene sākumā kalpojusi Vecsaulē, tad sākušās rentnieku un pusgraudnieku gaitas apkārtējo pagastu saimnieku mājās. 1915. gadā, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, Ķilkuti devās Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās. Tās pavadīja Vidzemē, Kārļu muižā.
Uzņem bez sajūsmas
Pēc februāra revolūcijas Krievijā vācu karaspēka daļas ieņēma Vidzemi, un bēgļiem pavēlēja atgriezties dzīvesvietās. Vectēva ģimene nokļuva Zorģes muižā, kur saimniekoja karaspēka daļa, kas ārstējusi savainotos un novārgušos kara zirgus. Tur pagāja vācu, bermontiešu, lielinieku laiki un pienāca Latvijas atbrīvošanas cīņu dienas. Jau labu laiku pēc tam mana nākamā māte, izlasot nejauši ieraudzītas avīzes rakstu, pavēstījusi par Latvijas valsts nodibināšanos vecākiem. To uzzinājuši citi Zorģes iemītnieki, bet šī ziņa uzņemta bez kādas sajūsmas.
Sākoties Latvijas valdības zemes reformai, vectēvs cerējis dabūt zemi Vecsaules pagastā, bet saņēmis atteikumu. Zorģes muižas zemes visiem, kas vēlējušies, nav pieticis, un Ķilkutu ģimene devusies kalpot apkārtējo māju saimniekiem. Vera mācījusies Iecavas skolā, arī Jānis sācis tur izglītoties, vēlāk skolas gaitas turpinājušās Rundālē tuvāk toreizējai dzīvesvietai. Rundālē bijusi Kārļa Ķilkuta pirmā skola.
Iepazīstas zaļumballē
Mežotnes pilskalnā zaļumballē mans tēvs Vilis Ilziņš iepazinās ar Veru, un 1928. gadā Mežotnes baznīcā notika laulības. Viņi dzīvoja Īslīces pagastā, kur manai tēva mātei bija jaunsaimniecība. Kārlis Ķilkuts jaunākais pēc skološanās Jelgavā un Rīgā sāka strādāt, 1940. gadā bija iesaukts karadienestā, no kura izdevās aiziet īsi pēc pirmās padomju okupācijas. Kārlis strādāja Rīgā un 1944. gadā kopā ar rūpnīcas VEF iekārtām neilgi pirms otrreizējās padomju okupācijas tika aizvests uz Vāciju. Vēlāk viņš aizbrauca uz Kanādu, tad pārcēlās uz ASV, kur vēl tagad dzīvo dēla ģimenes mājā Kalifornijā.
Tikai 1933. gadā manas mātes tēvs un vecmāmiņa beidzot varēja iegādāties mājas un zemi un sāka patstāvīgi saimniekot Īslīces pagasta «Rēdu Pūpolos» kopā ar vecākā dēla Jāņa ģimeni. Pāris kilometru attālu bija mana tēva un mātes saimniecība. Tika uzcelta jauna, skaista dzīvojamā māja, kuras vienā galā istabas bija vecākiem, bet otrā – dēlam Jānim. Paguva uzcelt arī kūti, lielu lauku šķūni labības glabāšanai. Vectēvs bija prasmīgs zemes kopējs un prata visādus galdnieka un namdara darbus. Vecmāmiņa bija laba saimniece, viņai veicās visos dārzkopības, lopkopības, piensaimniecības darbos un arī rokdarbos, mājās valdīja spodrība un kārtība.
Dubultas nodevas
Otrreiz Latvijā ienākot padomju karaspēkam 1944. gadā, Jāni Ķilkutu mobilizēja armijas sapieru daļā, bet viņa mātei un tēvam nācās vākt ražu no karaspēka sapostītajiem laukiem, izkult to un apstrādāt arī dēla saimniecības zemi. Bija jānodod tā sauktās obligātās nodevas valstij no abām saimniecībām. Kad tas bija paveikts, labības atlika tikai nākamā pavasara sējai.
Pēc dažām dienām ieradās pagasta partorgs ar apsardzi un pieprasīja papildu nodevas. Kad vectēvs iebildis, viņu nolamājuši par budzi un padomju varas ienaidnieku, nostādījuši pie koka un izšāvuši automāta kārtu virs galvas. Tā viņš piespiests aizvest pēdējos labības maisus, kad atgriezies, apgūlies gultā un nomiris… Mans tēvs, kas kādā karaspēka daļā pārvadāja materiālus, tika uz pāris dienām atbrīvots, sanagloja no apcirkņa dēļiem zārku un izraka sievastēvam kapu.
Otrreizējā dzimšana
Kad Jānim beidzās dienests padomju armijā, saimniekošanai savā zemē daudz laika neatlika, jo nodibinājās kolhozi, kur noteicēji bija citi. Jānis ilgus gadus strādāja grūtu klētnieka darbu vairākus kilometrus attālu no mājām. Viņam izdevās piedzīvot Latvijas valsts otrreizējo dzimšanu, atgūt daļu īpašuma un nedaudz pasaimniekot kopā ar meitas Dzintras ģimeni. Mana māte aizgāja no dzīves 1978. gadā.
Mātes brālis Kārlis Ķilkuts, kurš ieradās Kanādā ar pieciem dolāriem kabatā, paguva tur iegūt augstāko izglītību, nodibināt ģimeni, kopā ar dzīvesbiedri latvieti pārcelties uz ASV, izaudzināt un izskolot divus bērnus, iegādāties māju. Viņš daudz laika un līdzekļu veltījis darbam Amerikas Latviešu apvienības izglītības birojā, sūtījis latviešu skolām Amerikā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā un citur mācību grāmatas, aktīvi darbojies sabiedriskajās organizācijās līdz sirmam vecumam. Atmiņas par Zorģē pavadītajiem gadiem viņš rakstīja un e-pastā atsūtīja man 2017. gada martā. Kad gribas sūroties par vecumu un grūtu dzīvi, atcerieties – viņš piedzimis 1913. gadā…
Atmiņas par dzīvi Zorģes muižā
Kārlis Ķilkuts
ASV 2017. gada martā
Kārļu muižā māte vairākas reizes teica – jābrauc agri, lai var ko iesēt. Tēvs sāka govij šūt drēbju apavus. Izbraukšanas rītā viņam bija lielas grūtības tos govij uzaut, sevišķi pakaļējām kājām. Tā nokavējāmies. Ceļā drīz apavi govij noplīsa, un lupatas vien bija ap kājām. Tad nolēma, ka ceļš jāturpina, kaut arī govs ceļu neizturēs, bet Zīmaļa bija laba gājēja un nokļuva ar mums «Plostiņos».
Rublis veļā
Daugavas tiltu slēdza pa nakti, kad mēs bijām piebraukuši. Tēvs gulēja ratos un sargāja mūsu mantu, māte ar lielajiem bērniem apmetās kādā ģimenē, mani izguldīja vārtsargu ģimene. Agri otrā rītā tikām pāri un nogriezāmies uz Bauskas ceļa. Drīz mūs apturēja un pateica, ka jābrauc uz karantīnu Jelgavā. Tas bija pārsteigums. Jelgavu sasniedzām pavēlu. Tur uzzinājām, ka visas drēbes karsēs, kamēr mēs pirtī mazgāsimies. Māte visu nakti mūsu drēbēs bija šuvusi krievu sudraba rubļus, lai paslēptu no zagļiem. Pat manā veļā bija iešūts viens rublis. Tad nu visi gājām pirtī, es ar sieviešiem. Pēc tās mums bija kādu laiku jāgaida drēbes. Tās saņēmām tik karstas, ka man vēl labs laiciņš bija jāgaida, līdz tās varēja vilkt mugurā.
Nu tik tikām nometnē. Tā bija Jelgavas nomalē blakus lielai iebraucamai vietai. Tur bija vieta ratiem un nojumes zirgiem. Mums ierādīja istabu bez mēbelēm.
Nometni vadīja vācu karavīri. Tie bija kā uzraugi, un pārējiem cilvēkiem kaut kas bija jādara vismaz dažas stundas dienā.
Drīz pienāca diena, kad varējām braukt uz «Laveniekiem» Vecsaules apkārtnē.
Mājas vairākus gadus
«Laveniekos» mēs ilgi nepalikām. Kādā saulainā dienā iebraucām lielā pagalmā. Tēvs garas ķieģeļu ēkas galā apstājās pie pēdējām durvīm. Mēs bijām iebraukuši Zurģē (Zorģē), kas bija mūsu mājas vairākus gadus. Pa mūsu durvīm ieejot, tika mazā priekštelpā, kas savienoja divas telpas. Galējo izmantojām kā pieliekamo.
Otrā telpa bija lielāka, un tur dzīvojām. Gar vienu istabas sienu bija gultas. Vecākiem tuvāk pie gala, tad Vēras, un istabas stūrī lāviņa mums ar Jāni. Pie loga galds un sēdamie. Gar otru sienu bija virtuves daļa ar plīti un plauktu. Sākumā, kad mums nekā nebija, istaba bija liela. Vēlāk tā palika par mazu.
Mēs iebraucām Zurģē pavasarī. Bija zemes dalīšana un sēšana. Mums bija sēklas no «Laveniekiem», un sējumi bija pilnīgi. Daudziem sēklu trūka. Pirmajā gadā muiža oda pēc zirņiem, jo vairākām ģimenēm tie bija maizes vietā. Arī mums bija zirņu zupa, bet apceptus zirņus vien mēs gan nekad neēdām.
Elektrība no dzirnavām
Muižai bija elektrība. To ražoja Iecavas dzirnavās, un mums katrā istabā bija viena spuldze. Strāvu piegādāja līdz pulksten 23, tad bija īss signāls, un to izslēdza. Tīkla sistēma bija savāda, jo divi dzīvokļi bija uz vienas līnijas – ja viens strāvu izslēdza, tad tās nebija arī otram. Kaimiņš vēlējās gaismu līdz pēdējai minūtei, tāpēc tēvs ierīkoja tādu kā «cepuri», ko uzmauca spuldzei, kad mēs gājām gulēt pulksten 20 vai 21. Strāvas slēdžu tur nebija.
Pa bēgļu gadiem mēs bijām palikuši «pliki», sevišķi ar veļu. Tad nu bija iesēti lini. Tā es pirmo reizi dabūju redzēt, kā tos noplūc, nocērt sēklu galviņas, aizved uz dīķi un iemērc. Es visos darbos aktīvi piedalījos, pat staigāju pa linu stiebru saujām, kad tie bija dīķī. Mēs, bērni, sākumā dīķus ik dienas aplūkojām, līdz tie sāka nelabi ost. Tad smirdošos linu striebrus izcēla no dīķa un plāni izklāja uz lauka. Pēc kāda laika tos savāca un aizveda uz Gaiļu muižu. Tur bija rija un linu mīstāmā mašīna. Vienu dienu visa ģimene braucām tos mīstīt. Rija bija silta, un mans pienākums bija dzīt zirgu. Tas pats zināja, kas jādara, un es biju brīvs.
Linus tūlīt kulstīja, un māte vērpa. Savērpto dziju tēvs sēja uz koka rāmja ar tapām. Tā iznāca parupjas dzijas sējums ar dažāda lieluma caurumiem. Tas bija drēbju aušanas stellēm. Pašas stelles bija uztaisītas agrāk vasarā. Tūlīt pēc Ziemsvētkiem sākās aušana. Pirmais audums bija krekliem, tad dvieļiem. Tā sākās drēbju sagāde, kas turpinājās daudzus gadus.
Cara sudrabs
Kad ieradāmies Zurģē, mums daudz kā trūka. Bija viens zirgs, dažām ģimenēm pat nebija neviena. Mums bija cara sudraba rubļi, un tēvs drīz nopirka otru zirgu, ko sauca par Lielo. Tas bija ļoti mierīgs. Tā nu Zurģē mēs bijām vienīgie ar diviem zirgiem, tik Zariņiem bija trīs. Drīz paši zemi kaut kā sadalīja. Bijusi maza lamāšanās, jo kādam zeme nebijusi tik laba, bet tas drīz apklusa, un liela naida nebija.
Gar mūsu māju gāja lauku ceļš uz Gaiļu muižu. To lietoja ļoti reti, bet vienu dienu pa to brauca vācu karavīrs ar lielu vagonu biešu. Tās bija uzbērtas ar kaudzi. Pie mūsu durvīm kāda biete nokrita, un es tūlīt metos to paņemt. To redzot, vācietis pagriezās atpakaļ un nogrūda vēl dažas bietes. Es pirmais sagrābu divas. Vēlāk pienākušie dabūja tik pa bietei. Manai mātei ceļa otrā pusē laimējās viena. Bietes iestādījām, jo tām bija lieli asni, un rudenī mums bija trīs krūmi ar biešu sēklām, kam nākamā pavasarī bija liela vērtība, jo tajā laikā maz ko varēja dabūt.
Kaimiņi
Mums kaimiņos dzīvoja Zariņi. Māte – neliela sieva tumšiem matiem – bija ģimenes galva. Tēvs bija galīgi sirms un nevarīgs. Viņš darbos nepiedalījās. Likās, ka ģimeni vada vecākais dēls Mārtiņš. Viens zirgs – Mārtiņa trenēts – saprata vairākas komandas. Viņu nepiesēja, jo, piebraukts pie durvīm, viņš pacietīgi stāvēja. Tas bija Mārtiņa lepnums. Reiz vācieši to paņēma un veda prom. To izglāba viņu kalpones, kas prata vāciski, – apmainot pret citu zirgu.
Mums ar Zariņiem bija kopēja ratnīca, kur novietot braucamos. Iezīmēta daļa katras ģimenes lietošanai, bet ļoti drīz Zariņi aizņēma daļu mūsējās. Mēs par to dusmojāmies, bet baidījāmies pret tiem uzstāties, lai neiznāktu kautiņš.
Reiz mēs nodarbinājām kādu dūšīgu meitu. Tas bija ziemā, un Zariņi bija atstājuši savas lepnās kamanas tūlīt aiz durvīm tā, ka mēs netikām savā daļā. Tēvs dusmojās, nezināja, ko darīt, bet dūšīgā meita – kas tur ko nezināt, pavelsim nost! Ķērās pie kamanām un tās apgāza, atbrīvojot ceļu uz mūsu daļu. Mārtiņš, atrodot kamanas apgāztas, nostenējies, bet no tās reizes iebrauktuvei ceļš bija brīvs.
Kā visiem dos zemi
Pie mums sāka iegriezties latvieši armijas tērpos. Vienam šinelis bija tumši zaļš, otram krāsa bija citāda. Arī šautenes bieži nebija vienādas – vienam ļoti īsa, citam krietni garāka. Sākumā viņi nāca tik pa diviem, un kāda no mūsu ģimenēm viņus priecīgi uzņēma. Viņu stāsti atkārtojās – kā visiem dos zemi. To visi Zurģē gribēja, bet nekas nemainījās, tik atklīda valodas, cik atnācēji citur ir neganti rīkojušies, mocot un pat nošaujot cilvēkus. Arī mums dzīve kļuva grūtāka, jo nodevas bija jādod un klaušās jābrauc.
Zurģē tie parādījās ļoti bieži un reizi pat vesels bars. Toreiz kādam no tiem bija zobens, tas to izvilka un atkal iestūma makstī. Man no tā bija bail. Tad vairākas reizes uz Iecavas pusi notika šaudīšanās. Reiz mēs tik ar Jāni bijām mājās. Kaujas troksnis bija stipri dzirdams. Jānis ieteica palīst zem galda. Tā arī darījām. Pēc laba laika šaušana apklusa. Mēs uzmanīgi izlīdām no pagaldes un labu laiku pa logu vērojām pagalmu. Viss bija klusu. Šaušana bija dzirdama vēl dažas dienas un tad apklusa.
Komunistu izlūki
Bija rudens. Mūsu pagalmā ienāca jaunu latviešu zēnu bars. Tie visi bija glītos tumši zaļos mēteļos – kareivju uniformās. Arī viņi paši bija priecīgi un jautri savā starpā sarunājās. Viņus komandēja jauns puisis, un tas jautāja, vai te ir komunisti un kad tie redzēti. Pagalmā tad bija vairāki mūsu vīri, un tie atbildēja, ka komunistu te, Zurģē, nav un ka tie nav redzēti vairākas dienas.
Mēs priecājāmies par glītajām uniformām, kāds teica – angļu dotas. Nu tad mēs varam iet tālāk, noteica jaunais komandieris un sāka virzīt grupu atpakaļ uz lielceļu. Mūsu vīri vēl steigā pateica, lai uzmanās, un jaunais komandieris smaidot atbildēja – to mēs zinām. Pagājuši netālu pa lielceļu, mazā pakalnītē tie sāka kājās stāvot šaut. Pēc tam tie apgriezās un devās atpakaļ uz Iecavu. Vēlāk teica, ka viņi šāvuši uz pāris komunistu izlūkiem zirgos pie Palejas kroga drupām. Tie aizjoņojuši. Pēc tam sākās Zurģes sadalīšana jaunsaimniecībās, un mums muiža bija jāatstāj.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Iecavas novada Zorģu bibliotēku. Atmiņu stāstā saglabāta oriģinālā valoda.
