Parīt, 21. janvārī, pie Bauskas novada domes ēkas skanēs šāvieni. Tāpat kā pirms 27 gadiem tie skanēja pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kuru aizsargāja miliči arī no Bauskas rajona Milicijas pārvaldes. Bauskā šoreiz tā būs notikumu rekonstrukcija.
Iekšlietu ministrijas ēkā toreiz bija arī Renārs Zaļais no Bauskas novada Gailīšu pagasta, kurš tagad vada 1991. gada barikāžu muzeju Rīgā. Viņš cer, ka varēs ierasties uz 21. janvārī Bauskā plānoto notikumu rekonstrukciju, kur attēlos uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai. Laukuma noformēšanā Bauskā atceres pasākumā izmantos elementus, kas ļaus izjust barikāžu laika noskaņu – izvietos smago tehniku, iekurs ugunskurus, atskaņos tā laika radio ierakstus.
Barikāžu atbalsta fonds
Iespējams, mēs šī gada janvāri aizvadītu ar dažām klusām izstādēm un atmiņu stāstiem ģimenes lokā. R. Zaļais atceras, ka jau 1995. gadā sabiedrībā bija radies savāds noskaņojums, ka pieminēt barikāžu laika notikumus ir sliktais tonis.
«Atceres pasākumu pirms tam nebija. Viss sākās ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrību. Sākumā bijām atklātais sabiedriskais fonds, kuru pēc tam pārveidoja par biedrību. Logo palicis vecais BAF – Barikāžu atbalsta fonds,» atceras R. Zaļais.
Tas, ka visā Latvijā atzīmē šos notikumus, daļēji ir biedrības nopelns – pēc tās dalībnieku iniciatīvas savulaik pieņēma lēmumu, ka 20. janvāris ir oficiāla barikāžu atceres diena. «Tagad jau ir tā, ka gandrīz katrā pagastā ir savs pasākums. No mums pašiem atkarīgs, vai par to runās vai klusēs,» bilst R. Zaļais.
Otrais apbalvojums
Viena no pirmajām lielajām biedrības aktivitātēm bija ideja par barikāžu dalībnieku plašāku godināšanu. «Bija dažādas domas, kā to izdarīt. Pasniegt katram piecus latus par dalību? Kāda jēga? Izlēmām apzināt barikāžu dalībniekus un pasniegt viņiem piemiņas zīmes,» atceras R. Zaļais. Atsaucība šai idejai bija tiešām liela. Biedrības pārstāvji saprata, ka jācenšas šī novērtējuma statusu pacelt augstāku. Izdevās panākt, ka šo zīmi atzina par valsts apbalvojumu. «Tobrīd tas bija otrais valsts apbalvojums kopā ar Triju Zvaigžņu ordeni,» saka barikāžu muzeja vadītājs.
Kad biedrībai izdevās iegūt pastāvīgu apmešanās vietu Krāmu ielā 3, radās domas par muzeja atvēršanu. Dažādu piemiņas lietu un materiālu bija jau gana daudz. Sākumā muzejam bija viena istaba, tad jau divas. 2001. gadā biedrības valde pieņēma lēmumu veidot muzeju, un 2003. gadā muzejs saņēma oficiālu valsts akreditāciju. Muzejs lēnām paplašinās. Vislielākā apmeklētāju aktivitāte parasti ir janvārī. Vasarā muzejā vairāk ierodas Latvijas viesi. Vidēji gadā ar ekspozīciju iepazīstas aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku.
Cilvēku vienotība
Nākamais solis bija padarīt norises plašākas, rīkojot rekonstrukcijas. «Līdzīgs pasākums kā Bauskā bija pirms trim gadiem Rīgā. Domājām īstenot to pie Iekšlietu ministrijas ēkas, bet izdevās organizēt tikai vienu rekonstrukciju Doma laukumā. Stāvēja smagā tehnika, 24 stundas dega ugunskurs, nepārtraukti notika koncerts. Uzstājās ļoti daudzi kolektīvi un dziedātāji, kas piedalījās barikāžu aktivitātēs pirms 25 gadiem,» atceras R. Zaļais.
Viņš 21. janvāra notikumus atminas nelabprāt. Pēc tam vismaz pusgadu katru nakti miegā skanējuši šāvieni. «Toreiz nebija psihologu, kas mums varētu palīdzēt. Līdz pat augustam tas bija šausmīgi grūts laiks. Un tādas izjūtas bija visiem Bauskas puišiem, kas toreiz bija Iekšlietu ministrijas ēkā,» skaudri nosaka Renārs Zaļais.
Tomēr galvenā izjūta, kas palikusi atmiņās no 1991. gada, ir Latvijas iedzīvotāju vienotība. «Barikādēs bija ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki. Par toreiz kritušajiem Sergeju Konoņenko un Vladimiru Gomonoviču – pats gāju uz valdību un prasīju, lai viņu ģimenes locekļiem piešķir Latvijas pilsonību,» saka bijušais baušķenieks.
Krāmu ielas nams
1991. gada barikāžu muzejs atrodas Rīgā, pašā vecpilsētas sirdī – Krāmu ielā 3. Muzejs ir privāts – to pārvalda 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība, kuras prezidents ir Renārs Zaļais, un valdes locekļi – Edvīns Ežmalis, Silvija Kupriša, Valērijs Markūns, Aleksandrs Matvejevs, Romualds Ražuks un Ivars Strautiņš.
Namu Krāmu ielā 3 biedrībai nodeva īpašumā 1997. gadā. Iespēja izīrēt pirmo stāvu uzņēmumiem tagad ir galvenais ienākumu avots, kas uztur muzeja darbību. R. Zaļais stāsta, ka namā savulaik bijis Lauksaimniecības neklātienes tehnikums, kura pedagogi un studenti iesaistījušies barikāžu aktivitātēs.
Ņemot vērā, ka muzeja eksponāti ir Valsts nacionālā vēstures
muzeja krājumu sastāvdaļa, Barikāžu muzejs saņem valsts atbalstu projektu veidā. «Pastāvīgas ikgadējas tāmes par valsts budžeta finansējumu mūsu budžetā nav. Tāpēc vienmēr ir grūts jautājums par darbinieku algām,» atzīst R. Zaļais. Tomēr aizvadītajos gados ir veikta ēkas divu fasādes sienu atjaunošana, iekārtotas muzeja ekspozīcijas, restaurētas telpas.
Ievaino un nogalina
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkas Raiņa bulvārī 6 aizstāvēšana bija kaujas operācija barikāžu laikā 1991. gada 20. janvārī pret Rīgas OMON un pagaidām nezināmas kaujinieku grupas uzbrukumu.
Iekšlietu ministrijas ēkā pirmie dežurēja Bauskas miliči, 20. janvāra rītā – Didzis Traumanis, Guntars Bergs (Iecava), Aļģis Simanavičs, Valērijs Markūns, Māris Kļaviņš, Agris Kociņš (Iecava), Jānis Jasevičs un Renārs Zaļais.
Kaujas laikā smagi ievainoja miličus Jāni Jaseviču, Aļģi Simanaviču, Valēriju Markūnu, bojā gāja milicijas darbinieks no Rīgas Vladimirs Gomonovičs. Kanālmalas apstādījumos apšaudes laikā nogalināja Rīgas milici Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu un kinooperatorus Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un ievainoja Maskavas televīzijas operatoru Vladimiru Brežņevu.
20. janvāris Latvijā oficiāli ir pasludināts par 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.
