77. dzimšanas diena Vizmai Muceniecei Bārbelē.
Ziemā Vizma Muceniece laukā dodas reti. Viņai esot bail paslīdēt. Dienas pavada, adot zeķes un cimdus, savukārt pavasarī un vasarā bārbeliete strādā piemājas dārziņā.
Par diplomu nepārdzīvo
«Ārā tagad tak nevar iet! Palikšu augšpēdus, un ko tad? Vienreiz jau nokritu. Rāpoju līdz sētai, lai pieceltos, jo dzīvoju viena un, kas pastutē mani, nav. Tiku sveikā ar izbīli. Pret ziemu man iebildumu nav. Pie vainas tie gadi, kas paskrējuši nemanot. Nav vairs kājas tik veiklas,» aicinot ienākt tālāk istabā, saka Vizma.
V. Muceniece Bārbelē dzīvo no 1981. gada. Viņai bija trīs māsas, kuras visas jau viņsaulē. «Es esmu trešā pēc kārtas, bet jau palikusi viena. Tēvs un māte mūs visas audzināja vienādi, iemācīja mīlēt darbu. Mums prāts uz muļķībām nenesās. Pēc skolas strādājām fermā, tad vēlu vakarā pildījām mājas darbus un devāmies gulēt. Tā katru dienu,» īsi bērnību un jaunību apcer bārbeliete.
Jubilārei ir septiņu klašu izglītība. Nožēlas par neiegūtu profesiju vai prestižas skolas diplomu viņai nav: «Esmu visu dzīvi strādājusi, un es nesūdzos. Man patika lauku darbi, patika vide, kurā strādāju. Par nostaigāto dzīves taku nesūdzos.»
Labi cilvēki līdzās
Vizma 53 gadus bija precējusies ar Raimondu. Viņš nu jau kā piecus gadus uz Vizmu lūkojas no mākoņa maliņas. «Laulībā gāja visādi, bet zinājām, ka viens otru nepametīsim. Es izvēlējos viņu, un viņš – mani,» asarām acīs nosaka bārbeliete. Ir divi dēli – Rolands un Gundars, divi mazbērni un pieci mazmazbērni.
«Dēli man palīdz. Ja vajag, aizved uz veikalu, pie dakteriem un visur citur. Reizi nedēļā pie manis brauc autoveikals. Arī kaimiņiene ir izpalīdzīga – atnes man malku un ūdeni. Viņa man daudz palīdz ikdienā, par ko liels paldies!» tuvākos slavē Vizma.
Jubilāre ada zeķes un cimdus, to viņa dēvē par savu ikdienas galveno darbu. «Bez adīšanas man īsti ziemā nav, ko darīt. Mans ikdienas sarunbiedrs ir televizors, kas nepārtraukti kaut ko man stāsta,» smaidot saka Vizma.
Palīdzot neīstajiem
Bārbeliete prāto, ka latvieši neprot dzīvot, viņai savas pārdomas: «Kāpēc dzērājiem dod pabalstus un mājokļus, dod pat ēdienu, bet normāliem cilvēkiem, kuriem iet grūti, nepalīdz?! Ja pudelei naudu var «sakasīt», tad tā vietā var nopirkt maizi. Uzskatu, ka valstij un pašvaldībai jāpalīdz tiem cilvēkiem, kuri normāli dzīvo, bet ir nonākuši grūtībās, nevis tiem, kuri dzīvo izlaidīgi un tikai blazdarē.»
Vizmas pašlaik kvēlākā vēlēšanās ir aizbraukt uz dzimtajām mājām Daudzevā Jaunjelgavas novadā. «Tur katrs stūrītis pazīstams un mīļš. Tiesa, no dzimtajām mājām skurstenis vien palicis. Arī ilgus gadus piemājas šķūnis cīnījās ar laiku, bet pērn tam piekāpās un sabruka. Gribu pastaigāt pa bērnības takām. Mājās, dzīvojot vienatnē, esmu pārdomājusi katru dzīves notikumu. Domu ceļojumos es dodos visai bieži,» atzīst V. Muceniece.
