***
Slīdu ārā no miega
Kā maigs un nosvīdis kuģis.
Zem segas nav ne sarmas, ne sniega,
Vien nopēdots palaga bruģis.
Sapņu rozā pēdas
Aizved pār gultas malu,
Nav ne prieka, ne bēdas,
Nav pat iedomu palu.
Rīts stāv ar baltu kafiju
Kā māte pie manas gultas.
Pirms atvēru acis, sacīju:
Kur loks, kur manas bultas?
Viss ir kā vakar.
Spilvena zefīrs ieķepis matos.
Uz vadža mētelis pakārts,
Turpat arī loks un bultas.
Aizvērtām acīm pasaulē skatos,
Kā odze pelēka slīdu no gultas.
***
Rīts atkal ir klāt
Rīts atnāk letāls
Sajaucas izplūdes gāzes
Ar sarkana vīna glāzēm
Suņa rejās
Skan saplēstu spoguļu šķindas
Vējš skrien nolauž
Aku vindas
Izjauc ubagu rindas
Un noliek pa akmenim
Katra ceļa galā
Lai ir kur notīrīt
Dubļus no zolēm
Kad aiziet no mīļajiem nolemts
***
Kad ziemeļa zirgi saslejas stāvus
Kad rokas jau tulznās tos valdot
Kad ledus laužņi plēš maigās lūpas
Un putas ar asinīm jaucas
Tu celies
Ņem savu gultu un staigā
Kad nespēju apturēt vaidu
Kad nesaprotu ne vārda vairs
Kad vienīgā doma ir palaist lai skrien
Un pašai nogulties ceļā
Es kliedzu
Ņem savu gultu un staigā
Kad redzu vien pēdas sniegā
Kad atkusnī dubļaina jūra līdz malām
Kad atpakaļceļa vairs nav
Un nožēla krūtis plēš
Tu vienalga
Ņem savu gultu un staigā
Kad gribu tevi tik maigi
Kad nezinu vairs ko šovakar sacīt
Kad redzu kā ceļš tevi paņem ar varu
Un ziemelis zīmē tev seju
Es pieskaros
Ņem savu gultu un staigā
***
Pārāk ilgi būvēts šis tilts
Naglas vīd
Sarūsējušām,
Nē – nosirmojušām galvām
Un balsti trauslie
Cieš vecuma artrīta sāpes
Skrien upe kā meitene
Slapjiem svārkiem līpot
Sūnu polsteri rāda
Kur kam bija jābūt, bet nav
Zaļš tītenis lepni
Sper kāju uz trūdošiem dēļiem
Viņš sasniegs to krastu
Par spīti un tik un tā
Nomocīts agra rīta sonets
Rīts mani piestartē no dzīves kaut ko gaidīt,
Un nevar būt, ka lēnām prātā juktu,
Ka izdomātā stāstā no reālijām muktu,
Kaut skepse spiež kā pajoliņu smaidīt.
Tik ļoti gribas labas domas raidīt.
Bet ja kā kupena es pavasarī ruktu,
Kā veca egle mežā līka dugtu –
Mans skumjais stāsts var lasītāju baidīt.
Ka vakaru spēj izkonkurēt rīts,
Vai tas nav vergiem motivējošs mīts?
Tas pats, kas ūdeni nest caurā sietā?
No dienas tāfeles tiek noslaucīts mans krīts,
Tiek saplēsts skrandās košais
Ķīnas zīds.
Man jādomā, ko likšu tukšā vietā.
***
Laiks ir aizgājis
to es saprotu tikai tagad
šajā pašā mirklī
kad rakstu
aizejošā mirklī
es neesmu notvērusi
dzejoli par sēnēm
dzejoli par elpu tumsā
dzejoli par elsām spilvenā
un asarām zem saulesbrillēm
par katedrālēm
un par mīkstu maizi
esmu palaidusi vējā
rindas sāpīgas par laimi
rindas laimīgas par tavu seju saulē
matu zeltu
cauriem cimdiem
skūpstiem pagrabā
par vēju vientulīgu
saldām ogām pilnbriedā
dzejoli par pasauli kas dejo
bet laiks jau aizgājis
un viss
***
Jūra sagriežas putās
līdz apvārsnim elpa
līdz malām dzīve
līdz malām cirks
Pļaukās sāļās acis sūrst
līdz asins rozes uzzied
līdz malām kauss
līdz lūpai laiva
Žēl ka jau tik drīz
līdz kaulam izsalst
līdz sāpēm nokalst
līdz malai uzputo
un pāriet pāri
Krīt rasa prātā
krīt kārtis nepārī
krīt zvīņas
krīt priekškars
kožu saēsts
***
Neatstāj mani.
Es pārāk ilgi dzīvoju tavā ēnā.
Kailums biedē
un piedāvā pārāk daudz izvēļu.
Pavārgrāmatas pazaudē jēgu,
jo pīrāgu mīkla
iet pāri māla bļodas apvārsnim aumaļām.
Abām rokām ieķeros mākoņos,
kas zemu klājas pār skropstām.
Tās nav asaras.
Tas ir sasalstošs rudens lietus.
Es zinu, ka nevaru
apturēt ziemu,
bet ceru kopā ar tevi
to nodzīvot tikpat viegli
kā iepriekš…
***
Kaut kā viss sarucis
kļuvis sīks
tāds kā tūkstošreiz bijis
kā nesvarīgs
Tā vietā lai zīmētu
miljoniem lietu
es atkal un atkal
griežos uz vietas
Kā radars kā dervišs
kā ķiņķēziņš tirgū
uz riņķi uz riņķi
gar acīm tev ņirbot
Un nenotiek brīnums vairs
ūdens rūgst vīnā
tu zūdi
lejupejošā serpentīnā
***
Izdzenu sevi ārā.
Ej taču – dari kaut ko!
Ap māju apskrienu basa
Un atgriežos savās kailajās sienās.
Apģērbju tās –
Piekaru glezniņu raibu.
Paklāju klāju.
Abām rokām apskauju, sasildu māju.
Nav miera.
Izdzenu sevi ārā.
Ap pilsētu apskrienu basa
Un atkal esmu atpakaļ tukšajās sienās.
Atnāk viesi.
Cits kuliču atnes.
Cits vodku, cits teātra biļeti.
Cits manā sirdī rok savām rozēm dobi.
Prom. Ejiet prom!
Un izdzenu sevi ārā –
Ej, dari kaut ko!
Basām kājām apskrienu pasaulei apkārt.
Vējš plivina matus,
Es visu redzu un visu aizmirstu.
Un atkal atpakaļ esmu –
Savās tīrajās, baltajās sienās.
***
Roka notur tasi taisni
Kafija neizšļakstās
Neizlīst žults
Uz galdauta spodršuvuma
Kantainiem rakstiem
Dvēsele atritinās
Kā kundalini gludenā čūska
Vārda atvieglojumā
Vīnogulājs klanās
Rūtainā logā
Smaržo kanēļa kēkss
Mēs sasienamies skatieniem tumšiem
Attapušies saskatīties
Ir augusts
Muša sīc glāzē
***
Notikumi sarec laika brūcēs,
Zobens nesaudzīgs
Kož vēl un vēl, un vēl.
Skumjš asmenis
Kā suns bez savas ķēdes,
Krīt vālos nevienādos
Izsapņotais mežs.
Nekas jau nebeidzas –
Tek sekundes, kā graudi tek
No liktenīgu peļu sakapāta maisa.
Pa nelīdzenu bruģi
Gadu rati kratās.
No augstā vezuma
Kā karalis no troņa
Mums lēnprātīgi smaida
Rētains laiks.
Uz iekšu lasāma trioleta
Ap prātu apvilkta man sēta,
Lai redzētu, kur mana pils,
Un tajā nav ne nieka lēta.
Ap prātu apvilkta man sēta,
Lai tiem, kas manu dzīvi pēta,
Vien redzes laukā mūris zils.
Ap prātu apvilkta man sēta,
Lai visi redz, kur mana pils.
P. S. Un tā nu es te rakstu dzejas
vismaz man pašai
patīk tā domāt
daudz daudz tukšu skaistu
un ne tik skaistu vārdu
krāmēju kaudzē
tik tukšu ka tie jau sasniedz
to ģenialitātes pakāpi
aiz kuras neviens vairs
neko no tā neiztaisa
Sandra Cīrule
Dzimusi 1966. gada 1. septembrī Kuldīgas rajona Vārmes pagastā.
Pašlaik dzīvo Bauskas novada Mežotnes pagastā, Strēlniekos.
Izglītība
1984. g. – Rīgas Kultūras un izglītības tehnikums;
1996. g. – LU Pedagoģijas fakultāte;
2001. g. – LU Sociālo zinātņu fakultāte, maģistra grāds bibliotēkzinībās;
2008. g. – LU, doktora grāds bibliotēkzinībās.
Darbavietas
1984. g. un līdz šim laikam – Mežotnes pagasta Strēlnieku bibliotēkas vadītāja;
1988. g. – 2010. g. – latviešu valodas un literatūras skolotāja Bērzu pamatskolā;
2007. g. un līdz šim laikam – vieslektore LU Informācijas un bibliotēkzinātnes nodaļā.
Literatūrā
Mēģina rakstīt no bērnības – visu, kas ienāk prātā;
1984. g. – iestājas Bauskas rajona Literārajā apvienībā un piedalās tās darbībā;
ir regulāras dzeju publikācijas «Bauskas Dzīves» literārajās lappusēs;
iekļautas dzejas kopas visos Bauskas literārās apvienības kopkrājumos, tie bijuši pavisam 4;
izdotas 3 bērnu grāmatas: «12+1 pasaka par Pūķi Rūķi» (2013. g.), «Kaķu māja» (2015. g.) un «Jančuks Runčuks pūkains punčuks» (2016. g.);
2016. g. – mācījās Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā, prozas meistarklasē (nobeiguma darbs: stāsts «100 gadu kopā ar Vili»);
2017. g. – mācījās Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā, dzejas meistarklasē (ar ko tas vēl beigsies, nav zināms).
