Mājasvārds. «Dzilnām» visapkārt Zemgales plašums un brīvība.
Ja vien mēs apzinātos, cik «mainīgs lielums» esam, iespējams, dažu labu striktu apgalvojumu paturētu pie sevis. Ne viens vien, kā Sprīdītis aiziedams plašajā pasaulē, apgalvojis, ka savu dzīvi laukos nu gan neredz. Tomēr laiks dzīves burās iepūš citādus vējus, un tie pagriež cilvēkus atpakaļ. Ar daudziem tā notika 90. gados, un tā notiek jo-projām. Izrādās, tas, kas bijis tikai izpildāms pienākums, kādā brīdī sniedz vislielāko gandarījumu.
«Mazās Dzilnas»
Līdzīgi varētu sacīt arī par Janīnu un Jāni Romancēvičiem, kas pēc Rīgā aizvadītas darba dzīves pašlaik mierīgas dienas vada Bauskas novada Mežotnes pagasta «Dzilnās». Mājas ir mantotas no Janīnas vecākiem. Kad tincinu viņu par mājas vārda izcelsmi, Janīna ar nožēlu atzīst, ka nezina, – varējusi kādreiz pajautāt mammītei, bet nu par vēlu. Viņas vecāki Marija un Jāzeps Miksti gan kara laikā, gan pēckara gados dzīvojuši netālajos «Vanadziņos». Tuvu līdzās tur bijušas vēl divas mājas «Brauļi» un «Gustiņi», kuros sākumā bijusi iekārtota Mežotnes septiņgadīgā skola. Šajā viensētu pudurī pagāja Janīnas bērnība un pirmās skolas gaitas, bet vēlāk viņa izglītību turpināja Rīgā.
Janīnas mamma bija pārcēlusies uz Latviju no Polijas 30. gados, laikā, kad Latvijas dzīves līmenis aicināja šurp, nevis dzina projām. 60. gadu sākumā Jāzeps un Marija Miksti «Dzilnas» nopirkuši no Mūrnieku ģimenes, jo gribējuši dzīvot paši savā mājā. Izvērtējot pirkumu nopietnāk, sapratuši, ka lielo ēku remontēt nav jēgas, un sākuši celt līdzās jaunu, nelielu mājiņu, tādas kā «mazās Dzilnas», tomēr seno vārdu paturējuši.
Lai pavards neizdzistu
Janīna atzīst, ka viņai un Jānim bija svarīgi saglabāt šo vietu. «Redzam, kā apkārtnē izdziest pavardi, un negribējās, ka ar mūsējo notiek kas līdzīgs,» stāsta Janīna. «Netālu bija «Mežrozītes», saimnieki nodarbojās ar aitkopību un ražoja brīnišķīgi garšīgu jogurtu. Trijos hektāros laikam neko attīstīt vairs nevarēja, visu pārdeva tuvējam lielsaimniekam un pārcēlās uz Lietuvu. Nu mājas vieta nolīdzināta, un tur plešas līdzens lauks. Skumji.»
Marija un Jāzeps Miksti nebija Rīgā dzīvotāji. Patiesībā Janīnas mamma bijusi īstā mājas sargātāja. «Mums nedēļas nogales pagāja «Dzilnās», maz varējām baudīt Rīgu, bet laukos allaž bija darāmais, sevišķi, kamēr te turēja gotiņu. Siena laiks nebija no vieglajiem. Kolhozā piemājas saimniecībai savākt vajadzīgo daudzumu nebija viegli, pļāvām un lasījām arī pa grāvjiem,» smej Jānis, «lauku darbi man nebija sveši, esmu no Krapes, un arī manos senčos ir poļi.»
Romancēviči atzīstas, ka toreiz viņi tik pozitīvi par laukiem nebija noskaņoti. Tas vairāk bijis pienākums pret vecākiem. Janīnu gan lauku mājas vienmēr uzrunājušas kaut kā īpaši, domas un rūpes ārpus tiešā darba allaž aicinājušas uz «Dzilnām». Kad mammīte paziņojusi: «Nekur nebraukšu, kaut nomiršu tepat», turpinājuši rūpēties par mammu un māju. Remontējuši, lai siltums turas. Kaimiņi bija ļoti saprotoši un izpalīdzīgi. Diemžēl jau aizsaulē Ilona Rumba, uz kuru vienmēr varēja paļauties, ka apraudzīs Janīnas mammu, ja ceļš no Rīgas nebija tik ātri pieveicams.
Vērtība, kas jāsaglabā
«Jānis šofera darbā ministrijā, vēlāk apgādā «Zvaigzne ABC» bija noslogots. Man ekonomistes specialitāte un lektores pienākumi Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), «Turībā» un citur,» atceras Janīna, «bet visu paguvām. Izaudzinājām meitu Ritu. Viņai kopdzīvē ar znotu Aldi nu jau nobriedušu jauniešu vecumā arī mūsu mazbērni Mārcis un Anna.»
Ar patiesu prieku un lepnumu Janīna stāsta, ka ekonomistes izglītībā meita gājusi soli tālāk – aizstāvējusi doktora grādu, un, tāpat kā Janīna Romancēviča, arī meita ir pasniedzēja RTU. Mazdēls ļoti sekmīgi studējis Kembridžā inženierzinātnes, viņam bijusi iespēja tur palikt un turpināt karjeru, bet tomēr atgriezies, jo vilka uz mājām. Pašlaik visiem dzīve un darbi Rīgā, dzīvošana ģimenes mājā Berģos, bet brīvdienās un vasarās labprāt ciemojas «Dzilnās». Te kopā tiek svinēti ģimenes un gadskārtu svētki.
«Nekad nebijām domājuši, ka dzīvosim laukos. Bet, re, kā notiek – dzīve izdara neticamas un pārsteidzošas lietas!» Jānis filozofē. «Te apkopjam savu mazdārziņu. Vai tad kartupeli pirksim tirgū, ja varam paēst no tā, kas pašu sēts un stādīts?! Ko gan mēs šodien sadarītu Rīgas dzīvoklī? Te visapkārt Zemgales plašums un brīvība.»
«Mēs ļoti ceram, ka nākotnē neizveidosies apstākļi, kas mūsu bērnus varētu piespiest «Dzilnas» pārdot,» Janīnas un Jāņa balsī mazliet tomēr iezogas šaubu ēna. «Meita pārliecināta, ka tā nenotiks, un drošina mūs. Znots Aldis te stāda augļu kociņus, mīl strādāt un savu roku pielikt, cik vien iespējams.» Romancēviči atzīst, ka tikai laiks un rūpes, ko ieguldi kādā lietā, tai piešķir īsto vērtību, to vērtību, kas jāsaglabā.
