Skaistos 80 gadus 20. janvārī svinēja jaunsauliete Rita Bethere. Jubileju kā pārsteigumu gan viņai, gan mums, ielūgtajiem, bija sarīkojusi viņas ģimene un meita Andra, SIA «Vi un Ka» lieliskā pavāre.
Banketa zālē bija klāts grezns galds. Iesākumā skaistu koncertu sniedza saksofonists Bauskas mūzikas skolas pedagogs Juris Krūmmalis. Skanēja tango ritmi, izsaucot pat asaras. Pēc uzrunām apsveikumus dziesmās turpināja Jaunsaules sieviešu ansamblis «Uguntiņas», kura dalībniece ir arī Rita.
Šai vakarā satikos ar seno dienu draudzenēm un kaimiņienēm, pat nejutu, ka aizsteigušies tik daudzi gadi. Skumjākais, ka daudzas esam palikušas vienas. Ritas vīrs Jānis, arī mans Jānis, Natas vīrs Valdis Zvirbulis, kurš bija ilggadējs veterinārārsts Jaunsaulē, jau sen devušies mūžības ceļos. Domās aizmaldījos laikā, kad vēl bijām kopā, strādājām kopsaimniecībā – gan ieguvām, gan zaudējām.
Jaunsaules centrā – ar «kāpurnieku»
Tālajā 1965. gadā es un mana ģimene no Valles, kur vīrs pēc Saulaines tehnikuma beigšanas strādāja par agronomu, pēc Zaļenieku vadošo kadru skolas un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) 2. kursa tika norīkots darbā uz vienu no atpalikušākajiem rajona kolhoziem – A. Upīša kopsaimniecību. Mēs ar kolhoza vienīgo «kāpurnieku» tikām ievilkti Jaunsaules centrā pie vecas mājas «Vilciņi», ko pērn nodedzināja dzērājs, kas tur dzīvoja.
Es biju noraudājusies, redzot šos ceļus, pat bezceļus, un svešo pusi ar nepazīstamajiem cilvēkiem, citādāk nevarēja būt. Uzreiz pateikšu, ka otrreiz raudāju 1977. gada rudenī, kad no Jaunsaules nācās aiziet.
Jānis bija labs organizators, ar sirdi un dvēseli sevi atdeva darbam. Drīz vien no atpalikušā A. Upīša kolhoza izveidojās saimniecība, par kuru sāka rakstīt avīzēs, televīzijā rādīja kadrus par tikko uzcelto kalti. Kad 70. gadu beigās pievienoja kaimiņu kolhozu, A. Upīša kopsaimniecību pārdēvēja par Jaunsaules kolhozu, tā vadību uzticēja Jānim. Tika meklēti jauni speciālisti. Kuriem nebija speciālās izglītības (arī man), bija jāmācās. Tā mēs ar Zilgalvi, vēlāko dispečerdienesta vadītāju, beidzām Bulduru tehnikumu, galvenais inženieris K. Vecvagars pabeidza LLA. Un kur nu vēl kursi mašīnu un motociklu vadītājiem! Jānis piekodināja, ka viņam vajag speciālistus ar šofera tiesībām.
Celtniecība – ražošanai un dzīvošanai
Tagad pat grūti saprast, kā tas izdevās. Bija ģimene, bērni – meita un dēls. Strādāju par zootehniķi cūkkopībā. Sarāvu un tehnikumu beidzu divos gados, gribēju stāties LLA, kad Jānis pateica – stop! Vispirms augstskolu pabeigšot viņš, bet lielās aizņemtības dēļ tālāk netika.
Galvenais viņam bija celtniecība. Tika uzceltas fermas sivēnmātēm, nobarojamām cūkām. Pašas modernākās tiem laikiem, ar metāla redeļu grīdām, lai nebūtu jātīra aizgaldi. Sacēla liellopu fermas 100 un 200 vietām, izremontēja teļu novietni. Tika uzcelts konservu cehs, kur pārstrādāja vietējos gurķus un ābolus, spieda sulu un ražoja vīnu. Jaunsaules pamatskolai uzcēla sporta halli. Kopsaimniecība viena no pirmajām ieviesa dispečerdienestu, jo apvienojoties kļuva vairāk iecirkņu un darbi bija jāsaskaņo. Tapa arī speciāla dispečerpunkta ēka. Par to tika rakstīts avīzēs, rādīts televīzijā. Esmu saglabājusi laikrakstus no tiem laikiem ar attēliem. Svarīgākais, ka tika uzceltas dzīvojamās ēkas, vesels ciemats, kur jo-projām dzīvo jaunsaulieši, viņu bērni un mazbērni.
Ar «Goda zīmi» par maz
Jaunsauli atstāt nācās 1977. gadā, bija jāpamet arī jaunais trīsistabu dzīvoklis, bija ielikti pamati individuālai mājai. Par visu paveikto darbu Jāni apbalvoja ar ordeni «Goda zīme». Teica, ka pelnījis vairāk, bet – tie radi!… Jānis bija saņēmis diplomus un goda rakstus vairakkārt, bet tie nepalīdzēja, un Jaunsaule bija jāatstāj. Pārcēlāmies uz Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu staciju (SIS), kur Jānis turpināja darbu lauksaimniecībā, bija direktora vietnieks ražošanā, vēlāk paju sabiedrībā «Strēlnieks». Līdz pat 1992. gadam, kad atguva tēva zemi «Viesturos». Sākās jauni laiki, bet tas ir cits stāsts.
«Maisi» ir jāatver!
Sapratām toreiz un skaidri zinu tagad – Jaunsaule bija jāpamet čekas aģentu ziņojumu dēļ. Pat uz Rīgu, ja Bauskā nereaģēja. Vainoja Jāni, ka budža dēls, ka dzied fašistu dziesmas, ka tēvs Austrālijā. Beigās piesēja lietas par kolhoza apzagšanu utt., tā bija katru mēnesi, sākot ar 1965. gadu. Ziņotāji bija vairāki, citi jau apmiruši, bet paši galvenie vēl ir dzīvi. Aicinu – ejiet ātrāk piesakieties, citādi jūsu vārdi tiks publicēti. Daudzi arī zina, kuri tie ir.
Jāņa tēvs bija nomiris jau 1937. gadā, 12 dienu pirms Jāņa nākšanas pasaulē. Tas bija mātes brālis, kurš dzīvoja Austrālijā, Litenes virsnieks, kuram izdevās no turienes aizbēgt un kurš piedzīvoja Atmodu. Šo faktu, ka ziņotāji nelikās mierā, Atmodas laikā atklāja Jānis Pavlovičs, partijas Bauskas rajona komitejas 1. sekretārs. Viņš teica: «Tev tā būs labāk un man arī, bez darba nepaliksi. Ej uz Mežotni un sāc no sākuma!» Tā arī notika. Darbs atradās kā Jānim, tā man. Sākumā Mežotnes SIS pastrādāju par zootehniķi, pēc tam, līdz aiziešanai pensijā, nostrādāju Mežotnes profesionāli tehniskajā skolā savā specialitātē.
Nobeidzot savu atmiņu stāstu, pievienojos tiem, kuri uzskata, ka čekas maisi ir noteikti jāatver. Ziņotāju vārdi ir jāpublicē obligāti. Lai arī nākamās paaudzes zina, kādā laikā kādreiz dzīvojām, kas ietekmēja mūsu dzīvi un ne jau katram tā pavērās veiksmīga. Bija grūti «visu sākt no sākuma».
Apsūdzēja arī mani. Es biju latviešu leģionāra meita, par ko man daudzreiz bija jāatskaitās, kaut arī tēvs, pārcietis Sibīrijas lēģerus, nomira jau 1967. gadā 58 gadu vecumā. Traucēja arī tie «radi» aiz robežām, netiku laista nevienā ekskursijā uz ārzemēm. Taču 1970. gadā, kā par brīnumu, tiku uz Poliju un koncertā redzēju slavenos bītlus klātienē…
***
Šīs atmiņas mani pārņēma Ritas lielajā jubilejā, satiekoties ar Jaunsaules ļaudīm pēc 40 gadiem, un tās veltu viņiem, kā arī savam Jānim.
