Iecavas medicīnas vēstures līkloču ceļš no grāfa Pētera fon der Pālena laikiem 18. gadsimtā līdz 21. gadsimta 2017. gadam ielocījies drukāto vārdu un attēlu pūralādē, grāmatā – «Iecavas slimnīca laiku lokos».
Grāmata ir veltījums ilggadējam Iecavas slimnīcas direktoram un ārpus valsts robežām cienītam ķirurgam Vilhelmam Dobelniekam un visiem pārējiem, kuri uzņēmušies rūpes par citu cilvēku veselību. Vienlaikus šis darbs ir arī velte Latvijai tās 100 gadu jubilejā, uzsvēra grāmatas autore Kamena Kaidaka.
Ikkatrs ir unikāls
Iecavas kultūras nama zālē piektdienas, 9. februāra, pēcpusdienā uz grāmatas atvēršanu pulcējās ļaudis, kuru dzīvesstāsti saistīti ar ārstniecību Iecavā, ar piederību šai vietai, ar dzimtas saknēm, kas ļāvušas atklāt dažādas pagātnes liecības. «Grāmata tapa ar pārliecību, ka mēs visi esam unikāli un par mums katru noteikti varētu rakstīt grāmatu. Ir tik labi, ka tu apzinies – kāds tevi atceras un piemin, un tas nemaz tik bieži nenotiek. Droši vien, ja visi zinātu, ka mūs pieminēs un atcerēsies, arī ikdienā būtu jaukāki, mīļāki un labāki, jo tieši tos mīļos, jaukos un labos gribas atminēties, un viņus tiešām piemin biežāk,» atklāšanas sarīkojumā sacīja autore.
«Dzīve ir secīgu likumsakarību virkne, kurā nav neizmantotu iespēju, ir tikai iespējas, kuras mūsu vietā izmanto citi,» akcentēja Iecavas veselības centra (IVC) direktors Sandris Kaidaks. Viņš 2014. gada septembrī, pārņemot iestādes vadību, saņēma mantojumā arī mapes, vēsturiskos aprakstus, fotogrāfijas, kas bija savāktas iepriekšējās IVC vadītājas Mirdzas Brazovskas laikā. «Ja pats to neesi darījis, iedziļināties ir ļoti grūti, jo viss liekas svešs. Taču vēsturei piemīt tāda lieta – jo tu vairāk tajā sāc iedziļināties, jo tā kļūst arvien interesantāka un aizraujošāka. Ar mani gadījās kaut kas līdzīgs,» klātesošajiem atzina S. Kaidaks. Viņš uzzinājis, ka arī paša augstskolas pasniedzēja, Bērnu slimību katedras vadītāja profesora Ivara Ebela darbavieta bijusi Iecavā.
Reiz sensenos laikos
Līdzīgi kā sākas visiem tik iemīļotās pasakas, proti, ar vārdiem «reiz sensenos laikos», arī K. Kaidaka sākusi virpināt savu domu. Atkāpusies līdz grāfa Pālena laikiem, un tad no šī atskaites punkta lēnām, lēnām, kā tek Iecavas upe vasarās, un strauji, strauji, kā tā plūst pavasaros, tapusi grāmata. «Visu, ko es gribēju pateikt, esmu vēstījusi ievadvārdos, visu, ko nevarēju pasacīt, sajutīsit paši, lasot šo darbu. Lasīt to vienaldzīgi nevar, brīžam jums gribēsies smieties, brīžam raudāt, bet lielā izjūta ir tā, ka ir padarīts labs darbs, un vārdi, kas varbūt ir vairāk vai mazāk aizmirsti, ir atgriezušies, šodien ir kopā ar mums šajā zālē un aizies kopā ar mums uz mājām. Šajā laikā iepazinos ar daudziem līdz šim svešiem, bet garīgi un dvēseliski tik tuviem ļaudīm, tieši pateicoties darbam ar grāmatu «Iecavas slimnīca laika lokos»,» savu piedzīvoto raksturoja K. Kaidaka.
Viņa apgalvoja, ka īpaša loma grāmatas tapšanā bijusi arī zvaigznēm. Tās autorei palīdzējušas vistiešākajā veidā. Noapaļojot visu savākto un apkopoto informāciju, izkristalizējušies divi «caurumi». Viens no tiem bijis par izslavēto ķirurgu Vilhelmu Dobelnieku. Neviens lāgā neko nav varējis pastāstīt par šo personību. «Tad zvaigznes man piedāvāja interviju ar V. Dobelnieku, kuru 1983. gadā bija pierakstījušas divas pediatrijas fakultātes meitenes savā medicīnas vēstures kursadarbā. Viņas bija ieradušās Iecavā, apmeklējušas mediķi padomju saimniecības «Progress» celtajā dzīvoklī un cītīgi iztaujājušas slaveno ārstu, un viņš bija jaunajām studentēm arī atklājies,» strupceļa likvidēšanu atainoja K. Kaidaka.
Taču bijis vēl kāds milzu nezināmais, proti, neesot bijusi nekāda informācija par Iecavas slimnīcas direktoru Aleksandru Šteinhardu. Bijis vien zināms fakts, ka viņš no 1928. līdz 1940. gadam ir vadījis šo medicīnas iestādi. «Tā bija pilnīga mistika. Pērn pašā ziemas sākumā, kad grāmatas makets jau bija gatavs, es internetā atradu Kanādā dzīvojoša mākslinieka Ginta Grīnberga stāstu, ka viņa vectētiņš ķirurgs Aleksandrs Šteinhards ir strādājis Iecavā. 21. gadsimts palīdzēja viņu viena vakara laikā atrast, aizrakstīt vēstuli. Tā es ieguvu gan fotogrāfijas, gan plašu aprakstu par Aleksandru Šteinhardu. Savā ziņā šī ir pilnīgi zvaigžņu veidota grāmata,» stāstīja «Iecavas slimnīca laiku lokos» autore K. Kaidaka.
Kad «pavelcies», viss aiziet
SIA «Bauskas slimnīca» valdes locekle Mirdza Brazovska bija tā, kas pirmā iekrita azartā un sāka tīt šo kamolīti, kurā ievīti Iecavas medicīnas vēstures dzīpari. Pirms pieņemt jaunu izaicinājumu, kļūstot par Bauskas slimnīcas vadītāju, ilgus gadus M. Brazovska nostrādāja Iecavas veselības centra direktores amatā.
«Ja tu kaut ko sāc un «pavelcies» ar to, viss aiziet. Tu atskārsti un saproti, ka ir jāvāc tagad, jo kādreiz to cilvēku vairs nebūs, ko tad?! Es Kaidaka kungam atdevu visus materiālus, taču viens ir savākt, bet otrs ir paveikt darbu, lai rezultāts būtu lasāms un baudāms. Es tiešām esmu bezgala pateicīga par labi padarīto darbu,» grāmatu uzteica M. Brazovska. Savā apsveikuma runā viņa atgādināja, ka Pālens, atklājot savu slimnīcu, bija teicis – vesels cilvēks strādā labāk.
Andis Paeglītis no 1979. līdz 1987. gadam bija Iecavas zonālās slimnīcas galvenais ārsts. Viņš ir gandarīts par K. Kaidakas paveikto. «Šādas grāmatas nevar sarakstīt rakstīšanas pēc. Tur jābūt īstai mīlestībai. Kamena ir tik jauks cilvēks, un viņa, manuprāt, prot izdzīvot dzīves, notikumus. To, ko daudzi ir ilgi domājuši un gribējuši, bet nav mācējuši izdarīt, viņai tas ir izdevies,» laikrakstam pauda A. Paeglītis. Kaut gan mediķa dzīvesvieta ir galvaspilsētā, sevi viņš labprāt dēvē par Iecavas patriotu. A. Paeglīša vecvecāki nāk no Iecavas, šeit ir mediķa lauku mājas, kurās viņš pavada ik nedēļas nogali. «Ar Iecavu ir, kā tajā labajā latviešu dziesmā – kas reiz mīlējis latviešu meiču, to aizmirst nevar nekad. Tā arī ir – Iecavu nevar aizmirst,» apstiprina A. Paeglītis.
Trīs paaudzes ārstējusi
Neviltots dzīvesprieks, humora dzirksts burtiski staro no Rutas Alvikas, kas sastapta piektdienas svinīgajā pasākumā. No 1950. gada savu mūžu viņa ziedojusi Iecavas veselības aprūpei. «Iecavā mani citādi nesauc kā Rutas māsa. Slimnieki piedzimuši, izauguši jau trešajā paaudzē, stāsta R. Alvika. Viņa nostrādājusi pie septiņiem Iecavas slimnīcas direktoriem, bijusi gan operāciju māsa, gan strādājusi rentgenā par laboranti, bijusi kardiogrāfijas māsa, darbojusies arī fizioterapijā. Kā pati smej, bijusi lielo «caurumu» lāpītāja. «Ne viens vien man veltī jauku vārdu, sakot – tu tā labā dūrēja!» teic pieredzes bagātā medicīnas darbiniece, kurai šogad jau 88 gadi.
Viņasprāt, cilvēki agrāk slimojuši vairāk un smagāk. «Iespēju jau arī nebija daudz, kā tas ir mūsdienās. Piemēram, operācijām tolaik bija tikai vecais, labais skalpelītis, ko saimniecības pārzinis vienmēr uztrina, lai tas būtu ass, tādas pašas rūpes bija par adatu, ko dūra dupsī un vēnā, lai labi var iedurt,» atmiņās dalās R. Alvika.
Iecavas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks atklāja, ka viņam bijusi iespēja ar grāmatu iepazīties jau pirms nedēļas. Tālab vairums no sanākušajiem ļaudīm piektdienas pēcpusdienā viņam bija pazīstami no grāmatas lappusēm.
***
Grāmata finansēta no pašvaldības līdzekļiem un izdota 300 eksemplāros, precizēja Sandris Kaidaks.
