Iecavas novada Zālītes pusē Bangu ģimenē aug četri bērni. Vecāku Santas un Arņa saimniecība «Vietējie» ir tuvējā apkaimē populāra stādu un tomātu audzēšanas vieta. Kopš vietējais uzņēmējs ticis galā ar krīzi, kas izveidojās pēc granulu ceha nodegšanas, Bangas ir Iecavas un kaimiņu novados pazīstami labdari, kas materiāli un morāli palīdz grūtībās nonākušām ģimenēm.
«Tie ir mani bērni!»
Arņa spēks ir ģimenē – savulaik Bangas uzņēma divas māsas un brāli, un pēc tam pasaulē nāca viņu ilgi gaidītais pirmdzimtais. Uz jautājumu, kā audžubērniem klājas, Arnis pārliecināti atbild: «Tie ir mani bērni! Evelīna ir piektajā klasē, viņai ir 12 gadi. Roberts mācās skolā, viņam ir deviņi gadi. Milāna iet otrajā klasē, viņai ir astoņi gadi. Piecgadīgais Dāvids ir mazākais.»
Iecavnieks nekautrējas runāt par pārdzīvoto, jo tas varētu palīdzēt citiem: «Esmu izķepurojies no visa, arī alkohols man vairs nav problēma, tagad domas atkal rosās jaunos virzienos. Sieva palīdzēja, bērni.» Kad sākuši vest trūcīgām ģimenēm apģērbu, apavus, pārtikas produktus, Jelgavas biedrības «Tuvu» vadītāja Zane Rautmane teikusi – neceri, ka tev kāds teiks paldies! Zālītiešiem tas arī nav svarīgi. Viņiem galvenā ir apziņa, ka var kādam dzīvi padarīt kaut nedaudz labāku.
Atkal cepetis…
Vienubrīd Bangu ledusskapī neesot varējuši atrast pat «pakārušos peli», tomēr Santa un Arnis nav nolaiduši rokas. Viņi izmanto zemi stādu un dārzeņu audzēšanai, kopj ap 30 zosu pulku, novietnēs ir 22 kazas, cūkas, govs, teļš, tītari, vistas, pērļu vistas, zelta, sudraba un medību fazāni.
«Uz veikalu neejam. Bērniem ir piena produkti, gaļa, olas, paši cepam baltmaizi. Gribētu uzcept rupjmaizi, bet bail – varbūt nesanāks…» Arnis pasaka un sāk smieties reizē ar sarunbiedriem. Viņam nesanāks?! Bērni reiz pie pusdienu galda novilkuši – atkal cepetis…
Pabraukājuši pa grūtdieņu mājām, Arnis un Santa bija nepatīkami pārsteigti par to, kādos apstākļos 21. gadsimtā Latvijā dzīvo cilvēki. «Ap māju slīkšņa, logi aizlikti ar kartonu. Nedomāju, ka tur vispār kāds dzīvo, bet pretī izskrien bērni – pēda līdz pusei no saplīsušas čības mūk laukā. Viņi priecājas nevis par konfektēm, bet par labiem apaviem – ar tiem var iziet ārā un doties uz skolu,» teju neticamu ainu zīmē Arņa stāstījums.
Iedvesma no saldējuma
Palīgs atzīstas – dažas ģimenes apmeklē tikai tāpēc, ka tur ir bērni. Viņiem un vecajiem cilvēkiem atbalsts vajadzīgs visvairāk. «Mani iedvesmo paša pieredze. Nesen satiku uzņēmēju ap 30 gadiem, kurš man atzinās – līdz šim brīdim atceras, kā es viņam maziņam piecu gadu vecumā labdarības sarīkojumā savulaik iedevu saldējumu un atbalstīju viņa ģimeni. Tā bija riska grupā, bet puisis, atceroties citu pasniegto roku, izķepurojies, izmācījies, tagad labi nopelna un pats palīdz bērniem grūtībās. Cik svarīgs var būt viens saldējums!» secina Arnis.
Bangas izveidojuši biedrību «Savējie Latvijai» un pirms gada, pirmo reizi tiekoties ar sociālo darbinieci Artu Manušu Bauskas novada pašvaldības sociālajā dienestā, bija pārsteigti, cik mājīga, mierīga atmosfēra tur valda. «Pat mājās negribējās iet,» smejas Arnis, «Arta ikvienu silti uzņem, pacienā. Sarunā ar cilvēkiem nekad nesēž aiz biroja galda, bet kopējā lokā, lai visi justos līdzīgi. Ar Artu ir viegli sarunāties, viņa stāsta par savu dzīvi un ļoti iejūtīgi iztaujā sarunbiedru. Ģimenēs viņu uzņem kā tuvāko draugu. Ar tādu sociālo darbinieci ikviens var lepoties.»
Sadarbībā ar ziedot.lv Arnis Bauskas un Vecumnieku novadu bērniem gādā biļetes uz hokeju un citiem sarīkojumiem Rīgā. Bangas sadarbojas arī ar Pestīšanas Armijas Bauskas nodaļu.
Nostāties uz kājām
Arnis mēģina laukos dzīvojošās ģimenes uzmundrināt, lai pieaugušie izmantotu visus resursus, radītu ģimenei materiālo pamatu. Pilsētas grūtdieņiem tāda risinājuma nav, taču viņi varbūt prot rokdarbus un ar tiem varētu nopelnīt, prāto saimnieks. Nostāties pašam uz kājām nav tik viegli, jo grūtdieņi nereti ir sabiedrības sagrauti psiholoģiski.
«Ir cilvēki, kuri nelabprāt komunicē pirmajā tikšanās reizē, bet pēc laika atveras un ir pārsteigti, ka esmu kristietis. Daudzi brīnās, ka esmu bijis tik dziļā krīzē, bet tagad palīdzu citiem,» stāsta iecavnieks, «svarīga ne tikai materiālā puse, bet arī sociālais atbalsts – nevis nopelt un kritizēt, bet sarunāties, palīdzēt atrast ceļus, kā dzīvi padarīt labāku.»
Ar sirsnīgu sarunu, labu vārdu cilvēku paceļ, ļauj viņam justies vērtīgam kā personībai, domā Arnis. «Svarīgākais ir nevis nemitīgi dot grūtdieņiem mantas un pārtiku, bet ļaut justies labiem, nozīmīgiem, vajadzīgiem. Es sāku palīdzēt citiem, kad man bija ļoti grūti. Tiem, kuri vēlas palīdzēt citiem, svarīgākais ir morālā gatavība to darīt, neprasot neko pretī. Tas dod lielāko gandarījumu, un pateicība atnāk pavisam no citas puses negaidīta, pārsteidzoša.»
Atrast spēku
Palīdzēt citiem ieraudzīt izeju no bedres, kurā nonākusi dzīve, ir Arņa galvenais mērķis. «Tas man dod dzīves jēgu,» saka vīrs. «Man vajag būt noderīgam. Domāju, daudziem ir līdzīgi, tikai viņi neprot atrast īsto ceļu. Ir tādi, kas prasīs no citiem pat tad, ja viņiem aiz muguras ir zelta kalns. Tie, kas tagad ir grūtībās, iespējams, meklē ceļu palīdzēt citiem, atgūstot pašpārliecību un paši izrāpjoties no bedres.»
Apvienojot grūtdieņus grupās, būtu iespēja viņiem atbalstīt citam citu, veidojot savu kopienu, kas saprotas un nenomāc nevienu. Tā cilvēki, kas šķiet pazuduši, justos vajadzīgi un atrastu dzīvei jaunu saturu. «Dažkārt fiziski izjūtu cilvēka sāpes un ciešanas, tās it kā pārņemot. Saprotu, kā jūtas alkohola nomākts cilvēks, jo reiz esmu bijis līdzīgā krīzē. Varu iedvest viņam pārliecību – ja es varu, tu arī vari!» pārliecināts Arnis.
Ikvienam palīdz ģimenes vienotība – ja grūtībās nonākušo pārējie atbalsta kaut vai sarunās, viņam ir daudz vairāk iespēju atrast jaunu ceļu, pārliecināts četru bērnu tēvs. Kamēr Arnis stāsta par pāra pieredzi, Santa saulainajā ziemas dienā rīkojas pa siltumnīcu, lai sagatavotos stādu diedzēšanai. Prognoze sola salu, tomēr saule jau silda, un agru ražu mūspusē citādi kā ar kurināšanu nevar panākt, smaida dārzkopis. Viņi nevar teikt, ka ikdiena būtu viegla, taču ir daudz prieka par pašu un bērnu sasniegto.
Saprast un atbalstīt
Arta Manuša, Bauskas novada sociālā dienesta darbiniece:
– Bangām līdzīgas ģimenes, kas atbalsta citus, kaut pašiem ikdiena nav viegla, mūspusē zinu vairākas. Kopš pašiem nācies lūgt vai pieņemt palīdzību, cilvēki zina, kā jūtas grūtībās nonākušie. Viņi dalās ar materiālajām lietām, uzrunā citus sociālajos tīklos, piedāvā atbalstu, lai grūtdieņi redzētu, ka tā nav bezizeja.
Cilvēkiem, ar kuriem strādāju sociālajā darbā, vienmēr saku – es nepateikšu pareizo ceļu, jūs paši zināt, kā ir pareizi. Es varu tikai ieteikt, lēmums un rīcība ir pašu ziņā. Izturēties pret cilvēkiem kā līdzīgs ar līdzīgu, nenopelt viņus, bet saprast, atbalstīt un palīdzēt manā ģimenē ielikts no bērnības. Mēs visi esam cilvēki, nevaram cits citu tiesāt, ja kādam dzīvē neveicas. Svarīgi saprast, kur cilvēks kļūdījies, palīdzēt ieraudzīt risinājumu. Mans darbs paņem ļoti daudz enerģijas, ko atgūstu ģimenē un savos bērnos.
Atbalstīt citus ikvienam dod dzīves jēgu. Latvijas ļaudis gatavi palīdzēt, ziedot nepazīstamu cilvēku ārstēšanai. Valsts atbildībai jābūt lielākai. Ir vajadzīgas pārmaiņas – gan sociālo darbinieku attieksmē un darba stilā, gan pabalstu sistēmā. Nav tā, ka viens vari kalnus gāzt, bet komandā var izdarīt daudz. Vairākas biedrības, labdarības un kristīgās organizācijas darbojas ļoti labi, sevišķi atbalstot bērnu veselības uzlabošanu.
