Dzejniece Ilze Kalnāre 27. janvārī būtu svinējusi simto dzimšanas dienu. Diemžēl no tiem viņa nodzīvoja tikai 50, komunistu okupācijas varas salauzta, «atbrīvotāju» pazemota. Ja arī kādam šis vārds ir pasvešs, noteikti zināt viņas populārāko garstās-tu «Aktrise Ragārēs», pēc kura 1996. gadā veidota televīzijas videofilma un atkārtoti izrādīta LTV1.
Talants parādās agri
Literātes talants I. Kalnārei parādījās agri, 16 gadu vecumā, kad laikraksta «Brīvā Zeme» jaunatnes pielikumā bija nodrukāts viņas pirmais dzejolis. Gan dzejā, gan prozā dzejniece uzplaukst 30. gadu otrajā pusē. 1940. gada 23. martā laikrakstā publicētajā «Vēstulē no Gaiziņkalna» Ilze raksta: «Vecaistēvs mums [ar brāli Ansi] bija iekāris šūpoles ceļmalā starp diviem veciem ķiršiem. Kad viņās iekāpa, varēja redzēt visu pasauli: trīs lielceļus, ezeru, baznīcas torni un Ilziņkalna mežus. Vecāmāte sestdienas vakaros [pēc vannas] mums uzvilka baltus kreklus un pārmeta krustu. Gultā mēs gulējām balti kā mākoņi un sapņojām par debesīm un Garo pupu.»
Kādā dzejolī 1935. gadā viņa raksta: «Es dzīvi mīlēšu, kamēr vien mākoņrindas slīdēs/ Un baltās pīpenes gar ceļa malām plauks,/ Es dzīvi mīlēšu, kamēr vien saule spīdēs/ Un vējš no lapām rasas lāses trauks.»
Uzticīga Latvijai
Pēc 1940. gada okupācijas varai iztapīgais radiofona direktors Indriķis Lēmanis pārtrauca iespiest viņas darbus žurnālā «Latvijas Vilnis», aizbildinoties, ka viņas darbos esot attēlota buržuāzija no lielsaimnieku viedokļa. Sākoties vācu varai, žurnālā «Laikmets» parādījās viņas romāns «Sniega roze». Kara laika dzīve dzejniecei bija nemierīga, literāri darbīga. Ar frontes teātri viņa viesojās pie latviešu karavīriem, iedvesmoja viņus ar saviem dzejoļiem, bija gandarīta, ka var kareivjus uzmundrināt.
Vācijā 1944. gada rudenī, neizmantojot iespēju sagaidīt kara beigas Rietumos, viņa, sirdsbalss un Tēvzemes mīlestības mudināta, piebiedrojās latviešu karavīru grupai, kuru vācu militārā pavēlniecība sūtīja uz jau ielenkto Kurzemi. Pēc kara beigām tur sākās dzejnieces baiļu, nemiera un traģisma pilns laiks: varmācība un pazemojumi kā sievietei no kara uzvarētāju puses, dzīvesvietas meklējumi. Kādu laiku viņa slēpusies mežā pie nacionālajiem partizāniem, par ko pausts dažās dzejas rindās: «Koks, tevi sargādams, noliecas pāri,/ Meža zvērs neaiztiek cilvēku bāri./ Tikai brālis latvietis nodod un nīst,/ Debesīm asaras līst…»
Vēstulē mātei 1947. gadā dzejniece raksta: «Nesen mēnesi gulēju slimnīcā. Tās bija difterīta un pārdzīvojumu sekas. [..] Labi cilvēki un Dievs vienmēr palīdz. Īstu māju man šinī laikā nav bijis. Lūdz Dievu par mani un zini – es būšu uzticīga līdz nāvei. Tev nebūs par mani jākaunas nekad, nekad. Mans vārds un rokas ir tīras, un esmu lepna, ka piederu pie tiem, kam nav, kur galvu nolikt.»
Vara salauž
Čeka Ilzi Kalnāri arestēja 1947. gadā Rīgas 1. slimnīcā, kur viņa ārstējās. Apsūdzība – «sadarbība ar tautas ienaidniekiem un dzimtenes (Padomju Savienības – red.) nodevība». Piespriestais ieslodzījums – 25 gadi pēc Baltijas kara tribunāla sprieduma Karagandas soda nometnēs.
Pēc deviņiem nebrīves gadiem Ilze Kalnāre atgriežas dzimtenē, bet nespēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Vietējā literātu sabiedrība no viņas distancējas, un viņai ir liegtas pilnvērtīgas iespējas. Tas viņu salauž. Tikai 12 gadus viņa iztur svešas varas pakļautajā Latvijā. 1968. gada augustā Ilze Kalnāre apguļas Latvijas augstākajos kapos – dzimtās Vidzemes Vējavā.
Vēlētos, lai mūsu valsts simtgades publiskajos sarīkojumos biežāk skanētu Ilzes Kalnāres patriotiskā, dzimtenes mīlestības cauraustā, iedvesmojošā dzeja, arī skolu audzēkņu lasījumā. Te dzejnieces veltījums: «Es Dievu lūgt par tevi, Tēvu zeme, mācījos/ Un tavu druvu šalkšanu un dziesmas klausījos./ Zem tavām debesīm es, Tēvu zeme, izaugu,/ Lai tavu krāšņumu un varenību slavētu.»
