Ludmila Knoka jau kopš 1991. gada saimnieko Rundāles pagasta mājās «Zemītes». Viņa min, ka nosaukums, iespējams, cēlies nelielā īpašuma dēļ. Kad māja pirkta, to ieskāvis vien neliels zemes gabaliņš, maz tās bija. Sapnis par savas dzimtas ligzdu bijis noteicošais, kāpēc bijusī rīdziniece pārcēlusies no pilsētas uz laukiem.
«Tas bija pārmaiņu laiks. Gribēju radīt bērniem drošu un labu vidi. Protams, arī svaigais lauku gaiss,» vairāk nekā 25 gadus senos notikumus atceras Ludmila. Sapnis toreiz esot bijusi neliela mājiņa Jūrmalā. Tomēr liktenis lēmis citādāk. Bijušā vīra tēvs ieteicis mājiņu Rundālē ar tādu «uzrunājošu nosaukumu». Kad pirms pirkšanas braukts apskatīt jauno īpašumu, salūzusi mašīna, tāpēc mājiņa iegādāta «uz aklo».
Ķirbīša namiņš
«Kad ieraudzīju, ko tad īsti nopirkām, biju, maigi izsakoties, pārsteigta,» neslēpj L. Knoka. 1935. – 1936. gadā celtā māja esot būvēta no visa, kas tolaik bijis pieejams. «Atceries, kādreiz bija grāmata par Čipolīno? Tur Ķirbis sev būvēja līdzīgu namiņu,» smej Ludmila. Katrs mājas logs bijis citādāks, jumts, ko kādreiz seguši dakstiņi, pārklāts ar ruberoīdu. Virtuvē cementa grīda, kam virsū desmit kārtas ar plēvi. «Pie plīts plēve bija izstaigāta, izberzts caurums, tad uzlikta nākamā kārta,» toreizējo situāciju raksturo Ludmila.
Pirmie darbi, kas veikti mājas labiekārtošanā, bija kanalizācijas ierīkošana, jumta nomaiņa un jaunas akas izveide. «Vecajā akā ūdens beidzās jau augustā, tāpēc līdz novembrim dzīvojām no lietusūdens.» Tomēr lielais darba apjoms nav biedējis, jo beidzot Ludmilai bijusi vieta, kur saimniekot pašai. «Es domāju, ka vairums sieviešu mani sapratīs. Man tiešām patīk tā izjūta, ka rīvi tu atradīsi tajā vietā, kur to noliki. Pēc dzīves Rīgā vienā dzīvoklī kopā ar vecākiem tas bija īsts brīvības malks,» smaidot nosaka «Zemīšu» saimniece.
Saglabā vēsturisko elpu
Ikdienas darbos lieli palīgi bijuši četri Ludmilas bērni – Aleks, Ainārs, Artūrs un Anna. Māja pārveidota ar lielu rūpību un mīlestību, saglabājot arī tās vēsturisko elpu. Kā liecība mājas senumam kalpo koka dēļu griesti virtuvē. Kādreiz tie slēpti zem apšuvuma, bet tagad lepni stāsta par gaidāmo namiņa simtgadi. Plašais ozolkoka galds, kas ir gandrīz jaunākās meitas Annas vienaudzis, ir iecienīta ģimenes pulcēšanās vieta. Koka mēbeles mājai darinājis vietējais meistars.
Kādreiz, kad apstādījumi ap māju vēl nebija izpletušies tik lieli, malkojot rīta kafiju, varēja vērot gaismas spēli pie Mežotnes baznīcas. Māja atrodas ļoti veiksmīgā vietā. Vien kilometra attālumā Mežotnes pilskalns, Lielupe un Vīna kalns, rokas stiepiena attālumā arī Ozoldārzs, kur, starp citu, līdzās lapkoku praulgraužiem mīt arī aizsargājamās spožās skudras, zina stāstīt Ludmilas meita Anna, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studente.
Jauniete tikko atgriezusies no apmaiņas programmas mācībām Varšavā Polijā. Tagad tiek gatavots bakalaura darbs. Virtuves stūrī studentei iekārtota pētniecības vieta, šeit tiek pētīti lapkoku prauli. «Esmu savākusi koku dobumu paraugus no dažādām Rundāles novada vietām – Svitenes un Ziedoņu parka, Saulaines un arī Ozoldārza. Savā darbā pētu Rundāles novada parku un dižkoku ekoloģisko faktoru ietekmi uz lapkoku praulgraužu populāciju,» stāsta Anna.
Iespaidīga apstādījumu kolekcija
Ciemojoties «Zemītēs», ir grūti nepamanīt lielo apstādījumu daudzveidību. Kā atklāj Ludmila, mājas apkārtnē ir 365 dažādas apstādījumu sugas. Sākotnēji Ludmilas zināšanas par košumkrūmiem un kokiem esot aprobežojušās ar ceriņu un jasmīnu pazīšanu, tomēr laika gaitā aizraušanās ar apstādījumiem esot pārgājusi «hroniskā stadijā», smej Ludmila. Vasarā iecienīta ģimenes pulcēšanās vieta ir arī koku ieskautā vasaras mājiņa.
«Kad pērn svinējām manu 55 ga-du jubileju, jautāju bērniem, vai nav pienācis laiks pārmaiņām. Tagad, kad visi jau ir lieli un katrs veido savu ģimeni, mēs varētu padomāt par tālāku mājas likteni. Tomēr saņēmu atbildi, ka «Zemītes» nav gluži vienkārši māja, tas ir mūsu visu lielais kopsaucējs. Šeit vienmēr ir bijis daudz cilvēku, mūsu draugi, paziņas, viņu bērni. Un šeit vienmēr visiem ir pieticis vietas, neskatoties uz to, cik patiesībā māja ir liela vai maza,» nosaka Ludmila Knoka.
