Bērnība mēdz būt nākamās profesijas šūpulis daudziem, īpaši, ja dzīves rīts aizritējis mājlopu vai citu mīlamu dzīvnieku tuvumā. Tā noticis arī ar Sigitu Lukaži, SIA «Lielmežotne» piena pārraudzi un dzīvnieku lineārās vērtēšanas eksperti. Viņas dzimtā puse ir Codes pagasts, kur 70. gados mamma bijusi lopkope tuvējā govju fermā. Sākumā mazā Sigita atradās vien mammas tuvumā, bet vēlāk, kad ģimene pārcēlās dzīvot uz Tērveti, palīdzēja fermas darbos un iepazina īstos govju niķus un stiķus. Tur viņa vēroja arī citu lopkopības speciālistu, tostarp piena pārrauga kontrolasistenta, darbu.
No Saulaines līdz Tērvetei
Pēc pamatskolas absolvēšanas 1984. gadā vajadzēja izvēlēties tālāko izglītības ceļu, un, mammas mudināta, Sigita devās uz Saulaines sovhoztehnikumu. «Patiesībā mans sapnis bija kļūt par frizieri, bet, tā kā nekāda «pasaulē gājēja» nebiju, izvēlējos mācību iestādi, kas bija tuvāk mājām,» stāsta S. Lukaže. Pirmā darbavieta pēc tehnikuma beigšanas 1988. gadā bija kolhozs agrofirma «Tērvete», tolaik ekonomiski spēcīga, ar augstu darba kultūru. Tādā jaunam speciālistam sākt patstāvīga darba gaitas bija vērtīgi, jo daudz varēja mācīties un augt profesionāli. Pēc desmit gadu zootehniķes praktiskā darba pieredzes Sigita 1998. gadā sāka studijas Jelgavā, toreizējā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē.
«Tērvetē»bija nostrādāti 18 gadi, pēdējie divi par ciltslietu zootehniķi, bet augstskolas diploms pavēra jaunus apvāršņus, – a/s «Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā» Jaunpilī par ciltsdarba speciālisti un klientu konsultanti. Kopējais darba stāžs govkopībā nu jau ir 30 gadu.
Toreiz un tagad
Tomēr S. Lukaže nešķiras arī no piena pārraudzes darba. Protams, ārēji tas ir mainījies. Neviens vairs katras gotiņas slaukumu, spainītī pārlietu, pārraugam klāt nenes, kā tas bija Sigitas bērnībā. Tad vēl vajadzēja atcerēties katras govs vārdu, lai pārraudzība nesajuktu…Slaucējas pasākumā iesaistīja pat savus ģimenes locekļus. Govs vārdam un numuram pretī pārraudzības grāmatiņā tika ierakstīts nosvērtā vai nomērītā piena daudzums un vēlāk arī tauku saturs procentos. To no pudelītēs iepildītā piena parauga noteica paši pārraugi fermā, kur bija vajadzīgais aprīkojums – separators un ķīmija, sērskābe un amilspirts.
Pašlaik katra slaucamā govs reģistrēta ar savu unikālu numuru, ko, dzīvniekam piedzimstot, dod uz mūžu ar ausī iestiprinātu dzeltenu krotāliju. Nekādas Gaujas vai Ventas vairs prātus nejauc. Pienu kontrolē vienu reizi mēnesī, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi. Slaukšanas reizē «Lielmežotnes» fermā un citās līdzīgās novietnēs govis ielaiž slaukšanas zālē stāvvietās, kur tās izvietojas ieslīpā «skujiņā». Slaucējam nav jālokās, bet vakuuma slaukšanas aparātu tesmenim var ērti pielikt, atrodoties padziļinātā ejā gluži vai zem govs astes. Pozitīvi, ka pārējā laikā tās var brīvi pārvietoties pa novietnes telpu, jo nav piesietas.
Kad pirmās 24 govis izslauktas, nāk nākamā maiņa. Lopiņi nekļūdīgi zina pārvietošanās secību. Pirms slaukšanas Sigita izvietojusi pudelītes līdzās piena mērītājiem, kur vajadzīgais piena daudzums iepildās automātiski. No tā piens tiek ieliets piena parauga pudelītē, ar attiecīgo marķējumu un konservantu. Ganāmpulkā iekšējai uzskaitei katrai govij ir kakla sik-sna ar vēl vienu numuru, kas neļauj kļūdīties, jo abas numerācijas ir apvienotas vienā sarakstā.
Paņemtos piena paraugus kopā ar aizpildītām kontroles lapām nosūta uz piena laboratoriju Siguldā, kas savukārt pēc tauku, olbaltumvielu, laktozes, urīnvielas satura un somatisko šūnu noteikšanas datus sūta uz Lauksaimniecības datu centru, un fermas speciālisti rezultātus saņem atpakaļ nedēļas laikā. Tad sākas īstais darbs ar ganāmpulka datu izvērtēšanu.
Ar precizitāti un aizrautību
Pārraugs ir tas, kurš saņem no laboratorijas pirmo informāciju par piena sastāvu. Izanalizējot izslaukuma datus, ir iespējams noteikt govju vispārējo veselības stāvokli, bet urīnvielas daudzums norāda, cik pareizi govis barotas. Piena analīzes ir ļoti svarīgs, bet ne vienīgais vērtēšanas aspekts. Ir tādi rādītāji kā govs eksterjera, tesmeņa, kāju un nagu vērtējums, laktāciju skaits, govs šķirne u. c., kas ietekmē izslauktā piena daudzumu govs mūžā. Tad Sigita Lukaže kopā ar kolēģi, saimniecības piena nozares vadītāju, Daivu Morozu var precizēt ganāmpulka prioritātes.
Ganāmpulka kompleksa izvērtēšana notiek ik pa trim mēnešiem. D. Moroza atzīst: «Saimniecības priekšrocība ir tajā, ka mums ir pašu gatavota barības bāze, pērkam tikai iztrūkstošo, piemēram, rapšus, minerālvielas. Tāpēc barošanu iespējams operatīvi izmainīt, un tas neprasa liekas izmaksas. Ganāmpulkā ir gan Holšteinas melnraibās, gan brūnās govis, kas pieder sarkano šķirņu grupai. Lielā fermā gribot negribot visas tiek padarītas par «piena mašīnām» – tām nedrīkst būt zemi izslaukumi. Lai gan valda tendence samazināties laktāciju skaitam, mums tomēr ir sava «seniore». Vecākajai gotiņai ir desmit gadu, tā «atnesusi» astoņus teliņus un devusi 65 tūkstošus tonnu piena.»
«Īpaši svarīgs tīršķirnes ganāmpulka kvalitātes uzlabošanai ir govju sēklošanas materiāls un plāns. Šķirnes buļļus izvēlas, vērtējot informāciju gan pēc meitām, gan genoma, kas pēdējā laikā tiek izmantots arvien vairāk. Sēklošanas plānu veido ar pāru atlases programmu, kurā norāda domātos uzlabojumus: izslaukumu, tauku, olbaltumvielu saturu, ilgmūžību, veselību, eksterjeru. Tā izslēdz iespējamo radniecību un arī potenciālos ģenētiskos defektus. Ar šādu plānu fermā var strādāt vairākus mēnešus vai pat divus gadus. Tikai ar ceturto piekto laktāciju govs parāda augstāko izslaukumu, taču bieži vien govs ar augstiem izslaukumiem šādu vecumu nesasniedz. Zemniekiem ir ļoti svarīgi izprast vērtējuma būtību – kvalitātes rādītājus. Ļoti gribētos, lai ganāmpulku saimnieki nepaļautos mārketinga trikiem, kad tiek iestāstīta nepatiesa informācija un rezultāts nepavisam nav, kā solīts. Labprāt izglītoju piensaimniekus par ciltsdarba nozīmi kvalitatīva ganāmpulka saglabāšanai Latvijā,» skaidro S. Lukaže.
Spējas ieraudzīt «govs signālus»
«Govs nemelo, jo neprot runāt, viņa ar savu uzvedību mums dod signālus par to, kā jūtas. Mums tikai jāprot tos nolasīt,» skaidro Sigita. Te nozīmīga loma ir lopkopjiem, slaucējām un fermas strādniekiem. Ikdienā viņi ir pirmie un vienīgie, kas gotiņas redz regulāri. Ir tikai pieci faktori, kas jāievēro, lai mēs no ganāmpulka saņemtu pozitīvus signālus. Tas ir kvalitatīvs ēdiens, komfortabla guļvieta, tīrs ūdens, labs apgaismojums un svaigs gaiss.
««Lielmežotnes» fermā strādā savam darbam uzticīgi un apzinīgi cilvēki: Sandra Zariņa, Elita Pahomova, Līvija Štāle, Daina Lazdiņa, Sarmīte Zībola, Saulis Tarvids, Aļģirds Petrausks, Sergejs Ankudovičs, Valdis Ņekrasovs,» viņus uzteic Daiva Moroza.
UZZIŅAI
Latvijā ir aptuveni 25 dzīvnieku lineārās vērtēšanas eksperti, taču aktīvi darbojas ap 12.
2017. gadā S. Lukaže izvērtējusi 6700 piena govis, saņēmusi diplomu «2017. gada līderis piena un gaļas šķirņu govju vērtēšanā».
SIA «Lielmežotne» 1. martā bija ap 300 slaucamas govis, bet ganāmpulkā pavisam ir vairāk nekā 535 lopi.
