Komunistiskajā režīmā cietušo un bojā gājušo piemiņas vietā Bauskā uzrunas un dziesmas izskanējušas, vēl trīsuļo svecīšu liesmiņas un turpinās netveramās puķu sarunas ar pūpoliem. Iemīlējušies krauķi, kā allaž martā, turas pieklājības robežās.
Kājas nes mājup, bet domas, kā pielipušas, neatstājas no atceres pusstundas. Mācītājs Aivars Siliņš atgādina, cik grūti nosargāt reālo mantu, bet vēl grūtāk nepazaudēt tās vērtības, kuras nav rokām tveramas, kā tautas sāpīgā pieredze, kas valsts brīvības grāmatā ierakstīta. Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks uzsver, ka jau 27 gadus dzīvojam neatkarību atguvušajā Latvijā, bet tā joprojām ir apdraudēta. Manuprāt, tikpat ilgs ir paaudžu pēctecības pārrāvums, kas šķir tautas traģisko vēsturi no tagadnes, bet vienotājspēka vairs nav. Nav barikāžu, nav puča, piezagušās pat ilgas pēc vecajiem laikiem, kad «viss bija par brīvu» kā politieslodzītajiem lēģeros… Nav arī jauniešu pieskāriena savas tautas sāpju dienām.
Eju pa Uzvaras ielu, kur atrodas pilsētas un novada galvenās institūcijas. Pie ēkām karogi sēru noformējumā. Pie abiem domes namiem visi trīs karogi nolaisti pusmastā, bet pie Bauskas Valsts ģimnāzijas tie plīvo kā arvien – masta galā. Varbūt kāda tehniska kļūme. Mazāk brīnos par kādu glīti koptu māju manā ielā, jo pie tās karogs nav redzēts ne valsts priecīgās, ne sēru dienās. Par to demokrātijā nesoda, tas ir un paliek pārliecības vai sirdsapziņas jautājums.
Emocionālu līdzsvaru atgūstu Bauskas kultūras centrā sarīkojumā, kur Latvijas vēsturē ar šīs dienas acīm ielūkojas Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš, vēsturnieks R. Ābelnieks, kluba «Rētas» pārstāvis Jānis Zemtautis un leģendārā dziedātāja Ieva Akuratere. Sarunu korekti un gudri vada E. Liniņš, īpaši akcentējot notikumus Bauskas apriņķī 1949. un citos gados un debatēs iesaistot gan vēsturnieku, gan atraktīvo tautas traģiskās pagātnes liecinieku J. Zemtauti, kurš nekad nedziedās «skaista bij’ jaunība». Bet visi kopā dungojam līdzi Ievai «palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!» un slaukām asaras.
Kāpēc jāatceras, kāpēc jāpiemin? Tāds ir sarīkojuma un šīs dienas beigu jautājums. Atbilžu kopsavilkums – baismīgākais genocīds pret latviešu tautu pieredzēts tad, kad bijām zaudējuši savu valsti, atgūtā brīvība ir pašu rokās, un, lai to nosargātu, jāzina, cik dārgi par to maksāts. Tāpēc jāatceras un tāpēc jāpiemin.
