Vēls pavasaris, agras Lieldienas, bet gadalaiki apjukuši viens otrā noskatās – kuram te vieta sildīt, kuram – saldēt? Mazliet ar žēlumu paraugāmies uz pirmo agro gājputnu mājupceļu, bet viņu lidojums ir tik drošs un priecīgs, ka saprotam, nekādi kavēkļi ne debesīs, ne uz zemes viņu ceļu neapturēs. Un atliek tikai ciešāk satvert mūsu svēto trejdeksni – Dievs, daba, darbs, lai godātu, kam pienākas gods, lai sargātu, kam vajadzīga mūsu aizsardzība, un darītu to, kas mums katram darāms.
Klusās nedēļas valoda ir dvēseles valoda, kuru mācāmies no jauna, kad sāp, kad gribam vistuvākajam pateikt ko mīļu, kad visvairāk vēlamies, lai esam saprasti. Un varbūt par visu vairāk baidāmies tikt nodoti. Arī šis kods ir Lieldienu stāstā.
Klusās nedēļas valoda ir dzejas, mūzikas un dvēseles valoda, kurā varam runāt, klusēt vai lūgt piedošanu – cerībā un pateicībā saņemt Visaugstākā svētību un mīlestību.
SANITA ERHARDE
***
Maija netic savām acīm,
skatot pagalmu caur logu, –
vai pavasaris naktī būtu
izspēlējis joku?
Tā kā kaķīši,
tā kā zaķīši sasēduši zaros,
šie pūkainie zvēriņi, kas debesis vēro.
Kas gan tie ir?
Kurš gan zinās to sacīt?
Māmiņa
Zin!
Ejam pūpolus lasīt!
***
Lieldienu rītā kuras krāsns, sievas
ap dzītiņām buras –
zariņi, griķīši,
lapiņas, sūnas,
sīpolu miziņas
dzeltenas, brūnas.
Muris gar kājām trinas,
ap asti tam tinas
dzīpars sarkanzaļš.
Diena
šī īpaša – sievas zin,
gadu no gada šeit Lieldienas svin,
ieliekot darbā prieku,
svētkos pārvērst pat
nieku var.
***
Ar lūpām es piekļaujos zemei, ak, māte!
Krīt pāri man pelnpelēks sniegs,
tu, mūžīgais miegs, kur tu esi?
Tur cilvēkam netikt, kur kritusi esmu,
kājas stieg,
nokavēs, šķiet,
šoreiz pats Dievs mani
glābt,
ak, kā sāp!
Kā sāp!
Cauri mugurai izdīdzis krusts.
Snieg sniegs,
ak, cik auksts!
Cik auksts!
Bet zini –
visdziļākos sniegos un sāpēs
pat miruši koki mēdz plaukt.
***
savas gribas aplī
mans Es iesēja sēklu
tiek vainota sēkla
tā neuzdīga
bet Es ne
SANDRA CĪRULE
***
Bez sevis dzīšanas
caur labirinta ērkšķiem
pie rožu ziediem netikt
Aiz loga maigums
aiz loga zaļa vēsma
cēla aizsoļo kā viduslaiku dāma
visa samtā zaļā plīvuros un zeltā
Pie kājām viņai
mūri sazaļo
guļ pieci suņi rāmi
Pie viņas gans ar nūju rokā
Bars cukurvates avju
Es noskatos kā aiziet
Kā pasaka sāk dzīvot savu dzīvi
Bet es – ar piespiešanos
Ar dzīšanos caur
labirinta ērkšķiem
***
Te nu ir tava taisnība
Lieliskais
Te nu ir tava gudrība
Melna kaķa mēlē
Lapseņu iegrauztā bumbierī
Pasaulē izmargotā
Kas gar acīm aizripo
Kā no tūtes izbiris popkorns
Turies pie pogas
Turies pie rokas
Kas apslauka krūzes rasoto sānu
Glazētu mālu
Nekas nav tik dārgs
Lai atstātu
Lai paņemtu
Lai noglāstītu
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Gulbji
Šodien gulbji lidoja,
Un man bail, ka auksti,
Mana sirds tā drebēja,
Lidoja tie augsti.
Ledus dīķī klusēja,
Skatījos es klusi,
Pāri jumtam slīdēja
Tie uz manu pusi.
Saule bērzos aizķērās,
Mulsi pasmaidīja
Un ar staru otiņu
Maigi noglāstīja.
Kā?
Kā mūžu dzert?
Pa piņģerotam,
Var tā mazliet,
Pa staram dotam.
Kā iemīlēt?
Pa pavedienam,
No jostas, kuru
Cieši sienam.
Kā mīlestību
Jāuztur?
Kā krāsni,
Kuru ziemā kur?
IVARS ŠMITS
Ziemas dārzs
Balts, sniegā iegrimis, dārzs,
Sniegs tik viegli un samtaini
No pelēkām debesīm snieg…
Atmirdzot saulē, dimanti zied,
Ābeles baltas un skaistas nudien,
Soļi apklust, grimst klusumā, grimst…
Ziemas dārzs ietinies sudrabā dziļā,
Vējos vaid aizlauztie zari, saudzīgi
Ietīti baltajās, viedajās saitēs, kautrīgi dzīst…
Dusi, dārzs, baltajā sapnī dusi,
Vējš pūš uz dienvidu pusi,
Vakarā pūpolos ielidos savādi putni…
Ziemas dārzs atpūšas, ir apsedzies
Silti, lūdzu, netraucē, pagaidi, nesteidzies!
Gurkst sniegs kā baltas jūrmalas smiltis…
Labo Māru sveicinot
Pavasarī saule griežas
Pretī sniegpulkstenes ziedam.
Marta kokos, laika lokos
Pavasara pirmā diena.
Pirmam strazdam laika māte
Bargās ziemas stāstu stāsta,
Svētā kalnā noglabātu,
Rāda ledus zobentiņu.
Laimi dāvā bramanim,
Lai kāpj augstā saules kalnā,
Zeltozola galotnē –
Labo Māru sveicinot.
AIGA LUDVIGA
***
Pavasaris atnāca
ar baltu sniega kārtu,
tik nevar īsti saprast,
vai lai mūs sodītu
vai baltu ceļu līdz
Lieldienām klātu.
Vispasaules laimes dienā,
kad priecāties nāktos,
daba par cilvēku pateica visu,
kas pienāktos.
Es brīnā paliku
Zem sniegsarga.
ANDRIS LUDVIGS
***
Ir baltas dienas,
ik rītu saule
augstāk kāpj
un neciešamo tumsu
pušu griež.
No rītiem ziema
asiem zobiem kož,
saule līksmo
klajumos un mežos.
Ziema šogad
gadījusies nikna,
bet, kā jau vienmēr,
ziemai, tumsai gals.
Pazudis ir sals,
Un, saules iesildīts,
kāds cīrul’s dzied,
ir Lieldienrīts.
GUNTA BAUMANE
Uz ziedēšanu
Kur nesen vēl krakšķiem ledus uz lāmām
Zem smagiem, vientuļiem soļiem skaņi lūza,
Kur saules zaķīši tais lauskās jautri zibsnīja,
Tur šodien asni pirmie zemi lauž bez sāta.
Tur jauna dzīvība, tur jauna ziedēšana.
Tur vasara sev ziedu ligzdas vij.
Tur kā silti glāsmains saules stars
Es nākšu vēlreiz tavai rokai pieskarties.
Tik panāc pretī man caur pūpolzaru maigumu,
Tik soli sper caur līkstošu bērzu zaru skarām,
Ja gaidīsi, es atnākšu, caur lietus asarām.
No ziemas ieziedēšu es tavā siltā vasarā…
MĀRĪTE ČORNAJA
Vēstules mīlestībai
Mīlestībai raksti vēstules
Pēc paliem ar pureņu
Zeltīto klēpi,
Kur savas jūtas
Vēl kautrīgi slēpi.
Raksti ar liepziedu
Zaru saldu,
Ar dienvidu vēju,
Kas atnāk
Ar brāzmu spēju.
Raksti ar nakts tumsu
Un jāņtārpiņu,
Kas dod gaismu maldu.
Raksti ar ķiršu zariņu
Zili liegu,
Lai tā izbrist spētu
Caur sniegu.
***
Ak, augstā debess!
Dod mieru man,
Lai krūtīs
Man kā medus bite san,
Lai nepūš pāri
Auksti vēji,
Lai nenāk dusmu viļņi
Pārāk spēji,
Lai vairāk šajā saulē
Smaidīt varu.
Un viss, ko es vēl daru,
Man atalgots
Ar prieku tiek.
AIJA ČEPULE
Pavasara pali
Ai, mellenīte, Mēmelīte mana –
Tu tik daudz ūdeņu nes prom!
Ar baltām acīm ledus skatās,
Kā mēmais ūdens lēni apvij to.
Tā gribas izkāpt Tev no krastiem,
Tā gribas brīvai, plašai būt,
Ka stāvot krastā, skatoties uz tevi,
No upes melnās dziras apreibst galva.
VALIJA REINICĀNE
Kur mājo Prieks?
Vai varu pateikt sev
Kur mājo Prieks
Kur dzimst un dzīvo
No kurienes tas nāk
Uz kurieni tas dodas
Prieks līdzīgs saulei
Silda ielīksmo
Tas spēkus dod
Kā pavasaris
Vai esmu Prieka piepildīts
Un zinu ceļu
Kur dzimst un dzīvo Prieks
Vai atbildēt sev varu
Vai dzīves dāvana ir Prieks?
Avots spirdzinošs
Pazemots un nicināts
Pa ceļu
Ērkšķiem klātu ej
Un Tavas pēdas asiņo
Tur ziedēt rozēm lemts.
Kur ņem Tu spēkus
Mīlēt smaidīt
Kad cenšas lauzt
Un iznīcināt
Tu esi Avots
Spirdzinošs
No Tevis
Mīlestība plūst
Kas neļauj lūzt
