Aizraušanās. Vecsauliete kolekcionē piena devēju figūras un attēlus.
Vinetai Majevskai ir iespaidīga vairāk nekā 300 govju figūriņu un uz dažādiem priekšmetiem skatāmu to attēlu kolekcija. Katram eksponātam ir savs stāsts, kā tas nonācis pie viņas. Vineta pat izveidojusi žurnālu, kurā pieraksta, kas un kad gotiņu dāvājis, un dod tai vārdu.
Iespaidīga dažādība
Vineta, aicinot ienākt savās mājās Vecsaules pagastā, taisnā ceļā mūs ved uz istabu, kurā apskatāma gotiņu kolekcija. Telpa sadalīta uz pusēm – vienā malā vīra darba galds, otrā – Vinetas plaukti, kuri piepildīti ar dažādām piena devēju figūrām.
«Viss sākās 2005. gadā, kad tāpat vien iegādājos krūzīti ar gotiņu zīmējumu. Tad nopirku šķīvi, vēlāk sviesta trauciņu, un tā tas viss aizgāja,» par kolekcijas pirmsākumiem stāsta vecsauliete.
Viņas vairāk nekā 300 figūru kolekcijā ietilpst māla un stikla trauki, krūzes, paliktnīši, adītas mantas, ledusskapja magnētiņi, dažādu veidu lelles un mantas. Viņai pat ir pilna ekipējuma govs kostīms, čības, halāts ar gotiņas attēlu, un ir arī tādas govis, kuras dzied, dejo, atkārto cilvēka sacīto un… izģērbjas.
«Dažādība ir iespaidīga. Mana kolekcija nav garlaicīga, tagad vairs negrābju un nepērku visu, kur ieraugu govs attēlu vai kādu šim mājlopam veltītu veidojumu. Esmu kļuvusi ļoti izvēlīga kolekcionāre,» smaidot saka Vineta Majevska.
Pakaļ dzenas bullis
Tiesa, ar īstām govīm Vinetai nav tās labākās attiecības un patīkamākās bērnības atmiņas.
«Kad biju pavisam maziņa, mani mamma atstāja guļam zālītē, bet pati kur aizdevās. Viņa nezināja, ka govs ķēde ir pietiekami gara, lai aizsniegtos pie manis. Mājlops pacēla mani uz ragiem. Parasti nākamais dzīvnieka solis ir sviest iegūto priekšmetu, šajā gadījumā cilvēku, pret zemi un durt ar ragiem. Paldies Dievam, netālu bija kaimiņš, kurš visu redzēja un paspēja mani nocelt. Otrs atgadījums bija ar bulli, kurš bija izmucis no fermas. Vietējie mājlopu meklēja pa visu ciemu, bet nesekmīgi. Es devos mājup, līdz ieraudzīju, ka man virsū skrien bullis. Joņoju, ko kājas nes. Vecmāmiņas mājās bija milzīgas, smagas koka durvis. Man knapi pietika spēka tās atvērt. Es paspēju tās aiztaisīt, un bullis ar ragiem ietriecās durvīs. Tā man ar govīm un buļļiem gāja jaunībā,» notikumus atceras Vineta. Tagad viņai pret ragveidīgajiem lopiem iebildumu nav.
Dodas līdzi ceļojumos
Kolekciju Vineta papildina dažādos veidos. Daļu uzdāvinājuši radi un draugi, citas gotiņas atceļojušas no ārzemēm. «Lielu daļu kolekcijas iegādājos tieši Buļļa gadā. Tad mantiņas pirku uz nebēdu,» atceras vecsauliete.
Ir viena gotiņa, kuru Vineta ved līdzi ceļojumos. Tā ir maza lelle, kurai kolekcionāre pati piešuvusi tesmeni. Viņas kolekcijā ir govis, kuras atceļojušas no Itālijas, Spānijas un Austrijas.
V. Majevska aizraujas arī ar gleznošanu. Viņa jau piecus gadus darbojas biedrības «Meistars Gothards» gleznošanas studijā. «Mans tēvs vecajā Dailes teātrī gatavoja dekorācijas. Viņš bija mākslinieks. Iespējams, kāds viņa gleznotāja un mākslinieka gēns ir «aizķēries» arī manī,» spriež Vineta. Turklāt viņa vairāk nekā gadu dejo senioru kolektīvā «Vēlreiz».
Īpaša loma V. Majevskas dzīvē esot skaitlim 13. Vineta ar vīru iepazinusies 13. septembrī. Pirmais dēls piedzimis 13. datumā. Viņas automašīnas numura zīmi rotā skaitlis 13. «Ar šo skaitli saskaros bieži. Nereti mums lidostā iekāpšana ir 13. vārtos vai viesnīcā iedod 13. numuriņu. Šis ir mans laimīgais skaitlis,» nosaka vecsauliete Vineta Majevska.
