AIZBRAUKSIM UZ TEĀTRI! «Arī vaļiem ir bail» – izrāde par trīsdesmitgadniekiem.
Paspēt, izdarīt un beigās saprast, kādēļ tu esi šajā pasaulē, kādu tu redzi savu nākotni un kādu tevi pašu redz apkārtējie – šie ir tie eksistenciālie jautājumi, atbildes uz kuriem tiek meklētas Nacionālā teātra izrādē «Arī vaļiem ir bail».
Pirms došanās uz šo izrādi mulsinošākais šķita tās nosaukums. Ir pierasti un saprotami klasisko darbu nosaukumi: «Kaija», «Indrāni», «Precības» vai «Īsa pamācība mīlēšanā». Kāpēc jāskatās kaut kas par vaļiem, kuriem nezin no kā ir bailes?! Turklāt tas ir šo laiku latviešu autora darbs par mūsdienām. Nobijušies vaļi Latvijā – to nav viegli saprast.
Artūrs Dīcis otro reizi
Izrādes gaitā atbildes tiek dotas uz šo un vēl citiem jautājumiem. Luga «Arī vaļiem ir bail» ir aktiera un dramaturga Artūra Dīča otrais uznāciens uz Nacionālā teātra skatuves. Jaunajā zālē Regnāra Vaivara iestudētā luga «Lidojošais Travolta» bija ar īsu skatuves mūžu. Elmārs Seņkovs uz Lielās zāles skatuves radījis darbu, kurš potenciāli varētu pretendēt uz vairākām «Spēlmaņu nakts» nominācijām. Šajā sezonā tas pagaidām ir viens no labākajiem iestudējumiem.
Kā veiksmes faktori vispirms jāmin labs dramaturģiskais materiāls. Lai arī sākumā aktiera Ģirta Liuzinika publikā vērstie monologi mulsina, drīz vien atklājas šāda spēles stila pamatotība. Mūsdienu straujais dzīves ritējums, kurā ierauts izrādes galvenais varonis trīsdesmitgadnieks Jānis Bērziņš, rāmu runāšanas, domāšanas un darbošanās plūdumu nepieļauj. Tomēr no skatuves skan laba, mūsdienīga valoda, kurā vēstītais kļūst tīkamāks, vieglāk uztverams.
Ar ekosomu uz veikalu
Uzrunā aktieru spēles stils kopumā. Nedaudz sasteigts, dažbrīd uzspēlēti nervozs, farsa un absurda stila bagātināts. Ar vieglumu un smaidu tiek runāts par paaudzi, kurai tikai šķietami klājas labi. Trīsdesmitgadnieki ir atjaunotajā Latvijā auguši cilvēki, kuriem šī laika zīmogu nest nav nemaz tik viegli. Viņiem jāorientējas un jāizprot tik daudz modernās un aktuālās dzīves vilinājumu.
Īpaši sapinusies aktualitāšu valgos šķiet Maijas Doveikas atveidotā Jāņa Bērziņa sieva Anna. Viņa ir megapopulāra blogere, kura virtuālajā vidē māca citiem dzīvot, kā paraugu rādot savu ģimeni. Viņa ir moderna mājsaimniece, kura mīt modernā skandināvu stila koka mājā. Vīru uz veikalu viņa sūta ar ekosomu, pildītu ar pārtikai paredzētiem iepakojuma trauciņiem. Draudzenes Vitas (lielisks Maijas Bērziņas aktierdarbs) atsacīšanos no pasniegtās kafijas tases viņa uztver kā plantācijās ekspluatēto bērnu darba noniecinājumu.
Cirvis sienā
Paraugģimenes modeļa sabrukšanu, pat plaisas parādīšanos Anna nepieļauj. Plastiskajam ķirurgam Jānim šajā paredzamajā paraugkārtībā sāk trūkt gaisa, gaismas un vietas. Viņš cērt istabas sienā logu. Reiņa Suhanova scenogrāfija ir tam piemērota – ar īstu cirvi tiek cirsti sienas dēļi, ka skaidas lec pa gaisu. Loga izciršana uz jauno dzīvi nav viegla, īpaši atskārsmes brīdī par divām atlikušajām mūža trešdaļām. Ikdienas rutīnā cīnoties ar īstām vai izdomātām alerģijām, viņam jāsāk pārvērtēt sezama sēkliņu problēmu ēdienā – vai tas tiešām ir jau pasaules gals? Ar smaidu tiek vēstīts par paaudzi, kuras labā dzīve brīvajā valstī nereti ir šķietamība. Mulsums un šaubas – tā izrādās aktuāla trīsdesmitgadnieku problēma.
Otru tēlu grupu veido jaunie-ši – Jāņa brālis Pēteris (Igors Šelegovskis) un viņa draugi: Gastons (Kārlis Reijers) un Ketija (Liene Sebre). Arī viņiem šajā vilinājumu, visatļautības un vērtību «putrā» nav viegli saskatīt savu vietu šodienā un nākotnē. Vēl uz skatuves ir maza nodeva geju tēmai, kaut kas par narkotikām, vēlmēm redzēt pasauli un pirmajā algas dienā «uz rokas» saņemt ne mazāk par «štuku».
Vecāku stiprais plecs
Trešā paaudze izrādē ir Jāņa vecāki: skolotāja Ilze (Lāsma Kugrēna) un bez darba palicis dīkdienis un dzērājs Pēteris (Normunds Laizāns) – laikmeta skarbi skartie pie sešdesmit gadu robežas nonākušie cilvēki, kuru mulsums par apkārt notiekošo ir pat lielāks nekā trīsdesmitgadniekiem. Tad vēl šīs modernās tehnoloģijas, kurās vēstījumi divrindu teikumos uz skatuves ekrāna zib tik ātri, ka knapi var paspēt izlasīt. Kur vēl saprast, izdomāt un atbildēt?! Bet laika gaidīt nav – klāt jauns paziņojums īsziņā, citas norādes «Twiterī», jauns mazbērnu foto «instagramā». Dzīvus sastapt un noglaudīt galvas mazajiem, paucināt tos uz celīša – to virtuālā vide nepiedāvā.
Kā spēt paveikt visu, lai nežēlīgajā kapitālismā neizkristu no darba, sadzīves aprites? Kā rīkoties tad, ja kritiens noticis? Sāpīgi izskan Ilzes atklāsme par pedagoģes darbā veikto mūžīgo labošanu. Citu kļūdas labojot, savai dzīvei laika un vietas nemaz neatliek. Varbūt beidzot ņemt un nodzerties?! Daudzi tā dara, un neko – joprojām dzīvi un sociālās sistēmas uzturēti.
Kā redzams, jautājumu izrādē ir daudz. Atbildes uz dažiem no tiem izskan nepilnu trīs stundu garā iestudējuma laikā. Daudz kas paliek pārdomām mājupceļam.
Jā, bet kas tie par vaļiem? Šis skaidrojums izrādē ir emocionāli sirsnīgs. Bērziņu ģimenei lielais valis ir viņu pieaugušais un stiprais dēls. Tas plecs, uz kuru vienīgo vecāki var paļauties. Tas ir patīkami, droši. Taču – ko darīt, ja valis – mūsu zemeslodes lielākais un spēcīgākais dzīvnieks – ir nobijies?
Aktrises viedoklis
Nacionālā teātra aktrise baušķeniece Lāsma Kugrēna izrādē «Arī vaļiem ir bail» atveido galvenā varoņa Jāņa Bērziņa māti. Sarunā māksliniece atzina, ka šī ir viena no izrādēm, kurā aktieri uz skatuves jūtas brīvi un mazāk satraukti. Tam iemesls – lugas teksts. Brīvs, plūstošs, mūsdienīgs – tā, kā ikdienā cilvēki patiešām runā. Aktrise to atzīst par vienu no būtiskākajām šīs lugas veiksmēm. Pēdējā laika iestudējumos daudz tiek risinātas sabiedriski būtiskas, pat eksistenciālas problēmas, taču darbība nenotiek šeit un tagad. Dialogus šajās lugās nereti veido smagas konstrukcijas teikumi, domas izklāstam vajadzīga liela piepūle. «Arī vaļiem ir bail» ir izrāde par mums un tagad, tādēļ tajā spēlēt ir viegli un īpašs prieks.
