Ieliku vāzē garkātainu narcišu pušķi. Visas vienos pumpuros. Tos stingri apkļāva smalkam, brūnganam zīdpapīram līdzīgi apvalciņi. Uz rīta pusi pamodos no tikko dzirdamas čaukstēšanas. Tik netveramas kā nojausma. Ieslēdzu gaismu un pamanīju, ka neparasto skaņu rada pumpuru apvalku kustība. Tā bija ļoti lēna, acīm gandrīz neredzama, un tikai pēc vairākām minūtēm viena zieda apvalks nokrita uz galda, bet narcise vēl neatvērās. Gaidīja gaismu. Redzētais šķita līdzīgs mistērijai un pat attāli neatgādināja banālos videoierakstus, kas pumpuru atvēršanos fiksē milzīgā paātrinājumā. Dabā tāds nepastāv.
Bieži atceros vieglo, netveramo čaboņu, kas no dziļa miega pēkšņi ļāva atgriezties nomodā. Parasti mēs reaģējam uz spalgām skaņām, trokšņiem un ritmiem – tie piepilda katru dienu, visu dzīvi. Bet varbūt arī Dieva balss, kad Viņš mūs uzrunā, visbiežāk ir tik klusa kā pumpura zīda apvalciņa sakustēšanās? Gaidot kādu iedomātu, eksaltētu, spožu atklāsmi, lai sastaptos ar Radītāja neredzamo klātbūtni, vairs neuztveram Viņa pastāvīgo tuvumu, jo tas ir kā viegla vibrācija klusumā, nevis skaļi un uzstājīgi izteikts aicinājums. Nespējot sadzirdēt, nereti sūkstāmies, ka Dievs mūs neuzrunā, neuzklausa lūgumus. Īstenībā Viņš runā visu laiku. Jo īpaši šajās dienās, pieminot augšāmcelšanās brīnumu, ko ar sava prāta acīm nevaram ne ieraudzīt, ne saprast – tikai nojaust un noticēt. Franču priesteris un dzejnieks Robērs Ribē par kluso, vienkāršo un pazemīgo tuvošanos Dievam runā apbrīnojami precīzi: «Un, kad man vairs nebija vārdu, ko Tev sacīt, ideju, lai ietērptu savu vēlēšanos, un vēl mazāk pilnības, ko Tev dāvāt, kad no manis bija palicis nekas vairāk kā mans ievainojums, tad Tu nāci, mans Dievs!»
