Pagastos nav izdangātu grantsceļu, izklaides pasākumi organizēti augstā līmenī, ēkām top perfekti projekti, ielas pilsētā ir ideāli tīras, valsts pārbaudes darbos viss rit gludi un bez aizķeršanās. Visi strādā, galvas nepacēluši, saņemot atalgojumu, kura niecīgums pat nav pieminēšanas vērts. Dzīve teju tuvojas ideālam. Vecāka gadagājuma ļaudīm tas atmiņā atsauc reiz skandētus lozungus par komunismu, kurš teju, teju klauvē pie namdurvīm. Mēs atceramies, ka attīstītajā sociālismā izrādīšanās nolūkos, lai tik viss būtu pozitīvi, kokiem nokaltušās lapas tika zaļas krāsotas.
Absolūti pozitīvo informatīvo fonu iegūst katrs, kura redzeslokā tik vien ir kā pašvaldībās tapušie informatīvie izdevumi. Kritiskus viedokļus šajos tekstu salikumos neatrast. Tādējādi daļā sabiedrības veidojas uzskats, ka pie mums viss ir labi. Netrūkst tādu, kuri šos par visas sabiedrības naudu radītos drukas darbus pošas uzskatīt par žurnālistu veidotiem laikrakstiem un tādēļ arī no neatkarīgajām avīzēm pieprasa absolūto pozitīvismu un realitātes deformāciju.
Pozitīvisma migla aizsvēpējusi arī amatpersonu skaidro skatu. Uzklausīt konstruktīvu kritiku, iebildumus un ierosinājumus labākai strādāšanai turpmāk daļai vietvarā sasēdušo speciālistu kļūst nepieņemami. Veidojas bīstama tendence – pašapmierinātības iemidzinošais pašapmāns. Tas bremzē attīstību, slāpē inovatīvas idejas. Tas arī grauj pamatus demokrātijai, kas ir mūsu valsts pastāvēšanas balsts. Pie varas esošajiem šķiet, ka viss viņu veiktais ir obligāti ar rozā banti pārsienams un tautai kā vienreizēji izcils produkts pasniedzams. Izsenis zināms, ka tieši kritiskā attieksme pret notiekošo ir dzinējspēks attīstībai. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Bet divkārt spēcīgs var kļūt tas, kurš grib un spēj pamanīt savā veikumā nepilnības, atzīt kļūdas, tādējādi stiprinot sevi.
