Noskatījos kinofilmu «Bille». Par dzīvi apliecinošo, cerību pilno un arī smeldzīgo stāstu par kāda cilvēkbērna pieaugšanu un attiecībām ar pasauli Latvijā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu nogalē saku paldies režisorei Inārai Kolmanei un visiem tās veidotājiem. Paldies! Tā ir vispirms dzejnieces Vizmas Belševicas dvēselei tik ļoti vajadzīga un pelnīta dāvana. Paldies par darbu un ļoti emocionālo sižetu, kas spilgti uzrunā, kur vienaldzīgs nevar palikt neviens. Skatītājs izdzīvo nabaga nomales bērna dzīvi, raud un smejas līdzi.
Es savas emocijas izteicu liriskā stāstā, varbūt pat mazā poēmā:
Billei-Sibillai-Vizmai…
Vārnu ielas pagalmā –
Mazas, brūnas, basas kājas
Lielās dzīves gaitas uzsāk…
Sarežģītais zvirbulēns,
Viegli spārnus vicinot,
Izstaigājis tālus ceļus.
Mazais bērns, kam rados Cīruls,
Visu ziemu pavasars,
Klusu pielūdz Dūdieviņu.
Māmiņ mīļo, neapvaino
Mazo putnu, savu bērnu,
Mazo Billi baskājīti!
Nenobīsties mācītāja,
Tava vārda zaimotāja,
Runā skaidru valodiņu!
Pirkstu galiem pieskaroties,
Viegli ieskan klavieres,
Cerība kā jauka dziesma…
Ak, nomales bērniņ, neraudi!
Zinu, zinu, sāp putniņam sirds,
Pār vaigiem karstas asaras birst.
Tu, baskāje skuķīte, izaugsi
Un lepni pasaulei sacīsi:
– Es, lūdzu, esmu koks, nevis
kaut kāda puķīte!
Netici, gaismas pārņemtā,
Sevis pašas atrastā, dēla
atņemtā.
Netici, Tev jau bērnībā solīja.
Dāvanas, lelles un leiputriju,
Solīja arī pēc tam
Par darbu, par dzeju – Nobela prēmiju…
