Braucu sestdien pa Jaunsaules ceļu, necaurredzamu putekļu mākonī ietīta. Ļoti lēni stūrēju, dēls teiktu, ka neiekļaujos plūsmā, taču te auto plūsma bija pretējā virzienā, un es nevienam netraucēju. Pa priekšu tikpat lēni slīdēja tikai dažbrīd saskatāms liela autobusa siluets.
Atcerējos bērnību, kad mūsu ģimene devās vasaras ceļā pie vecmammas uz tālajiem laukiem. Tiklīdz pretim brauca kāds auto, tētis «moskvičam» žigli skrūvēja ciet logu, lai mēs galīgi nenoputētu. Kā mašīna bija prom, putekļu mākonis aizpūsts, tā logs tika ar īpašu kloķīti skrūvēts atkal vaļā, lai mēs nepārkarstu. Tiem, kuri nezina, – nekādu kondicionieru sešdesmitajos gados padomju mašīnās nebija. Tā es slīdēju pa Jaunsaules ceļu, biezu putekļu un jauku atmiņu mākonī tīta, priecādamās par kondicioniera vēsumu, bet tikpat kā neko uz ceļa neredzēdama…
Un tad ceļmalā no necaurskatāmās dūmakas pēkšņi iznira sieviete… Drošības dēļ šī lauku ceļa gājēja bija jau grāvja zālēs iebridusi – no mašīnām puslīdz pasargāta, no putekļiem gan ne. Es pamanīju viņai apsieto lakatiņu ap galvu un nodomāju, ka vismaz mati nebūs pilni ar smiltīm. Kurš gan viņas dēļ šos ceļus atputekļos vai asfaltēs? Par maz palicis pa Latvijas grantsceļiem ejošu sieviņu. Kundzīte droši vien izspļāva mutē saskrējušos putekļus un pie reizes vien noburkšķēja – ko tie pilsētnieki te brauc pa to mūsu ceļu kā traki, būtu labāk savos kantoros sēdējuši…
Šī lauku sieviete lakatiņā man bija kā brīdinājuma zīme tiešā un simboliskā nozīmē. Nekādas citas zīmes par slikto redzamību putekļu dēļ nepamanīju. Satiksmes noteikumos tādas nemaz nav, toties ir vienkārša un neinteresanta zīme «Bīstami» – parastā izsaukuma zīme, brīdinājums par ceļa posmu, kura bīstamību nevar apzīmēt ar citām zīmēm. Nu to tad arī varēja uzlikt uz putekļainajiem ceļiem «tiem pilsētas kungiem»… kaut gan varētu arī neieraudzīt. Varbūt es arī neredzēju?
