Sociālo tīklu vietnēs publicēts skumjš humors: «Piesargieties, paužot savas idejas! Deputāti lasa un ar šīm «savām» idejām iet uz Saeimu». Ja nebūtu tik skumji, varētu pasmieties.
Piemēram, visnepatīkamākais stāsts šo ideju sarakstā ir cilvēku aicinājumi reformēt izglītības sistēmu un ieteikumi, kā to darīt. Tas, ko saprata mūsu «simt gudrās» galvas no šiem aicinājumiem, – jālikvidē pēc iespējas vairāk izglītības iestāžu. Turklāt nekādi argumenti par to, ka aicinājumi vispār ir citi, nepalīdz.
Savukārt jaunākais no «oriģinālo» ideju radītājiem tikko piepildīja sociālo tīklu vietnes ar diskusijām. Raksturīgā ziņa medijos – «Parādnieks: Pensijai jābūt atkarīgai no bērnu skaita». Skumjākais, ka esmu tas, kurš šo ideju savulaik pieteica. Nē, mani patiesi neaizskar tas, ka šo ierosmi politiķi pasniedz kā savu. Tiešām nav žēl. Man žēl, ka no sākotnējās idejas un pamatojuma, ko paudu Demogrāfisko lietu apakškomisijai, kas noturēja sēdi Bauskā, ir palicis tik maz. Prasti pasniegta, bez pamatojuma – kāpēc tieši tā vajag, ko tas dos, kāpēc tas ir godīgi, kādā veidā to realizēs un kāpēc tas ir valstiski svarīgi. Virzi ideju, bet pirms tam kaut aprunājies ar autoru, kā viņš to redz, kāds ir pamatojums. Tomēr argumenti, no kuriem dažus savulaik minēju arī «Bauskas Dzīvē», izskatās, ka nav šķituši svarīgi. Svarīgāk bija pirmsvēlēšanu periodā izmest skaļu tekstu, kas palielina popularitāti, kaut vai negatīvu.
Bēdīgākā daļa – šādas diletantiski paķertas, «pašu radītās» idejas dod divus rezultātus – vai nu šo brāķi likumsakarīgi noraida vai, kas vēl skumjāk, mēģina īstenot greizi. Daudzas idejas valstij palīdzētu, bet reāli pēc «simt gudro» izpratnes īstenotā procesa rezultāta nav vai tas ir bēdīgs. Sēdi un skumji domā – varbūt labāk bija paklusēt? Tik kurp tad ved mūsu tautas ceļš?
