Ik pa laikam sabiedrība ievieš, plašsaziņas līdzekļi paņem un uztur kādus īpaši zelējamus vārdus, kas iepriekš biežā lietojumā nav bijuši. Pašlaik mēs visi esam pārņemti ar jaudīgumu. Kļūstam aizvien tehniskāki, bieži dzirdu, ka cilvēks tiek raksturots kā jaudīgs speciālists. Arī Dziesmu svētku deju lieluzvedums tika novērtēts kā spēka rituāls ar lielu jaudu un enerģiju. Man jauda joprojām asociējas tikai un vienīgi ar vatiem un zirgspēkiem… Kā lai šajās mērvienībās ietilpinu mākslu, emocijas un katarsi, ko tā spēj sniegt? Neizbēgami klāt robotizācijas laikmets, un tāds ar jaudu sadzīvos.
Nesen kaimiņos, Elejā, parkā brīvdabā noskatījos filmu «Bille». Mašīnu rindas visās tuvējās ieliņās, cilvēku simts pļaviņā uz segām sasēduši, sagūluši. Skatītājos arī baušķenieki, rundālieši. Ekrāns, skaņas pastiprinātāji, turpat zālītē dators… Nekādas jaudīgas tehnikas, bet skaņa izcila, reti filmu seansos un arī koncertos kultūras namos tik labi skan. Droši vien par šo Vizmas Belševicas bērnības stāstu arī kāds jau uzrakstījis, ka jaudīgs. Nē, trausls, aizkustinošs, emocionāls un skaudrs. Tikai, kā draudzenes mazmeita sacīja, – mazāk sāpīgu to vērš tieši skatījums bērna acīm un bērna mutes runātais. Skarbā patiesība no mazās Sibillas mutes izskan tā, ka sirds brīžiem saraujas, brīžiem jāpasmaida par sabiedrības un cilvēku vājībām, bet tas nevienu neiznīcina. Kaut vai ainiņa no 18. novembra svētku brīžiem Rīgā – daudzos logos, arī veikalu skatlogos izliktas Kārļa Ulmaņa ģīmetnes, un bērns grib zināt, vai viņu tur pārdod… Arī pašlaik priekšvēlēšanu laikā ar plakātiem mēdz notikt līdzīgi.
Kinostāsts kā balzams dvēselei, raisot izjūtas, kas baro garu un iedvesmo mūs pavērot sevi no malas – ar bērna acīm. Cik daudz par sevi tad uzzinātu! Un bez zirgspēkiem, jo vēl jau esam emocionālas būtnes – cilvēki.
