Saullēktā biezi miglas vāli izkāpuši upes krastos, rasas noglāstīti zāles stiebri, rudens elpa sitas pakausī, bet tā vēl gribas vasaru noķert aiz puķainās astes. Šogad laikapstākļi patiešām lutinājuši, gaisa masu vētītāji sola, ka neierasti silti būs arī turpmākie divi mēneši.
Nemanot pienākusi augusta pēdējā diena, un jau rīt nelielai daļai, bet pirmdien jau vairākumam novadu skolēnu rokās kā cerību masti sliesies gladiolu pīķi, un ceļu uz skolu rotās koši priecīgas asteru adatiņas. Pašas meitas izpletētā skolas forma, vēlreiz pielaikota, noslīgusi atpakaļ uz pakaramā pleciem un veikli iekārta dziļāk skapī, kas izteiksmīgi apliecina vārdos nepateikto – vēlos un nevēlos. Te alkst doties atpakaļ skolas solā, kad acīs zib atkalredzēšanās prieks ar klasesbiedriem, skolotājiem, jaunām prasmēm, te jūsma izzūd, kad iešaujas prātā agrie, samiegojušies rīti, pieaugušo pārmetumi un citas likstas.
Sabiedrībā zināms mediķis norādījis, ka veidojas «taustiņdrāzēju» civilizācija, ko es gan vairāk nodēvētu par «ekrānglaudītāju» ēru. Manuprāt, tas ir patiešām liels izaicinājums pašlaik strādāt skolā un palīdzēt atklāt un attīstīt bērnā talantus, palīdzēt veidoties par atraisītu, zinātkāru, domājošu personību. Nereti klausāmies, ka pedagogi nenovērtēti un plecos uzkrauta noguruma nasta, vecāki – prasīgi, gan vairāk pret izglītības iestādi, ne atvasi un sevi, un vienaldzīgi, skolēni – negrib un neprot mācīties. Tālab references un kompetences, tāpēc projekti, optimizācija un reorganizācija… Kas pašu, kas laikmeta vaina?
Taču Zinību dienā, kad redzamas krāšņiem ziediem rotātās skolēnu straumes, gribas domāt, ka visi apzinās izglītības vērtību un uz skolu dodas ar patiesu prieku un gandarījumu.
Lai veicas, jauno skolas gadu sākot!