Neesmu bijusi līdz galam uzticama draudzene savai bijušajai kolēģei Bauskas muzejā Maritai Kauliņai. Neesmu bijusi tik drosmīga, lai uzklausītu viņas sliktās vēstis. Esmu norobežojusies. Lai Dievs man piedod…
Ar Maritu mēs kādu laiciņu strādājām Bauskas muzejā. Drīz vien es pametu šo jomu, taču mūsu – domubiedru – draudzība turpinājās gadiem. Manā dzīvē nav bijis neviena cilvēka, izņemot Maritu, ar kuru pulksten 8 no rīta sāktos sarunas par nupat un agrāk izlasītajām grāmatām. Mūsu lasīšanas intereses bija pārsteidzoši līdzīgas. Dažreiz manā Lauku ielas dzīvoklītī Bauskā aizrāvāmies tā, ka Marita nokavēja darbu muzejā, bet es – redakcijā. Protams, runājām arī par bērniem, viņi bija līdzaudži. Par Maritas vīra Agra profesionālo karjeru, jo viņa tajā bija pa īstam tik līdzdalīga kā neviena cita mana draudzene. Marita mīlēja Agri kā vislabāko draugu pasaulē.
Tāda intelektuāla mēroga vēstures speciāliste un ar izcili asu prātu apveltīta sieviete kā Marita izvēlējās pieticīgu, harmonisku dzīvi meža vidū. Pirms gadiem 15 tas šķita dīvaini, bet tagad rodas iespaids, ka Marita, vienkārši pati nezinot, apsteidza laiku.
Man ir grūti aptvert īstenību, ka Maritas gars šobrīd ir citā dimensijā. Nezinu, kādā. Zinu, ka viņa sevi, būdama vēsturniece, pozicionēja kā ateisti. Bet es jūtu nemaldīgi, ka tā nav. Lai Svētais Gars tevi, Marita, vada un pasargā! Mēs taču filozofiski spriedelējām par to pirms 25 gadiem!
