Pirmo emociju iespaidā vēlēšanu ignorēšanu varētu nosaukt vienā vārdā – nodevība, taču nodēvēt pusi valsts balsstiesīgo iedzīvotāju par nodevējiem laikam nebūtu korekti. Piedalīties vēlēšanās ir pienākums, bet, ja nu šī minimālā programma par grūtu, tad jau darbs ar ievēlētajiem deputātiem pēc tam četru gadu garumā ir kā neiespējamā misija. Lai cik neērti atkal atzīt, taču mēs dzīvojam cēloņu un seku pasaulē. Var, protams, atkal vainot līdzšinējo politiku un partijas, bet visa pamats tomēr ir cilvēks, indivīds, personība.
Mēdzam aizbildināties: «Ak, ko nu es, ko es viens!» Taču tieši balsošana dažādos līmeņos parāda, cik vērtīga pēkšņi var izrādīties viena balss, viena pacelta roka, viens paraksts, viens «jā» vai «nē». Ne tikai vērtīgs, bet bieži arī liktenīgs. Kāpēc tik daudzi to aizmirsa 6. oktobrī, 13. Saeimas vēlēšanu dienā? Kam būtu bijis jānotiek, lai uz vēlēšanām Latvijā aizietu, piemēram, 80 procentu pilsoņu? Mums jābaidās nevis no tankiem Austrumos, bet no vienaldzīga kaimiņa blakusdzīvoklī vai mājā.
Gudrības pazīme esot sarežģītas lietas izskaidrot un izdarīt vienkārši, saprotami. Tad nu mūsu ierēdņiem vēl ir lielas izaugsmes iespējas. Darbības ar «dubultajām» identifikācijas kartēm daudzus varēja nokaitināt un būt par cēloni noraidošajai attieksmei pret vēlēšanām. Iespējams, liela daļa tā vietā, lai aizietu uz jebkuru tuvāko vēlēšanau iecirkni, «virpinājās» pa sociālajiem tīkliem un uzjautrinājās par «globālās muldētavas» saturu un asprātībām. Nemanāmi piektā vara ir ieņēmusi pozīcijas mūsu galvās un domāšanas veidā, izveidojot apziņā iluzoru priekšstatu par informētību, līdzdalību visā un klātesamību it visur. Vai tā tiešām ir?
Iespējams, daudzi, ko mēs nosodoši saucam par vienaldzīgajiem, gluži vienkārši nejūtas šai valstij vajadzīgi. Kāpēc valsts šos cilvēkus nav pratusi uzrunāt? Varbūt uz to atbildēs jaunā Saeima. Cerēsim.
