Gruzijā, kad biju pirmo reizi, mana draudzene un kursabiedre no Tbilisi Zinada Darčiašvili katru rītu uz sausas pannas uzsildīja gruzīnu bezrauga maizīti. Viņa sacīja, ka gruzīni to vienmēr dara, palaižot bērnus uz skolu. Un arī tad, ja uzņem mīļus ciemiņus.
Bērniem vienmēr ir jābūt siltai maizītei, uz uguns, nevis mikroviļņu krāsnī sasildītai, –, vērojot manu neizpratni, apgalvoja Zinada. To, kā viņi – arī Bauskas sadraudzības pilsētas Hašuri gruzīni – mīl savus bērnus, nav iespējams aprakstīt. Jo vēl vairāk faktu, kā gruzīnu pieaugušie dēli teju vai dievina savas mātes, godā vecmāmiņas un nezin cik gadu vecās, laukos dzīvojošās radinieces. Mums, baltiešiem, ir priekšrocība – gruzīni savu viesmīlību apliecinās divtik, jo zina, ka Latvija allaž bijusi solidāra ar viņu valsti.
Pārāk vēlu Bauskas Mūzikas un mākslas skola saņēma Bauskas novada domes aicinājumu piedalīties sadraudzības pilsētu bērnu zīmējumu konkursā. Konkursu ir daudzi desmiti, bet tik īsā laikā kā līdz oktobra beigām skolotāji un audzēkņi gan nevarētu sagatavoties. Konkursu darbi aizņem piecas, sešas un vairāk mācību stundu. Citādi Niko Piromanišvili gleznu versijas vai vizuāli stāsti par kalniešu dzīvi Svanetijā un Kahetijā noteikti būtu tapuši. Un par leģendāro Alazānas ieleju, ko, pirms trim gadiem ieraudzījusi, jutos satriekta. It kā manā priekšā būtu darbojies Lielais Radītājs.
Var gadīties, ka Mākslas un mūzikas skolas kāds kolēģis nepilnu divu nedēļu laikā uzdrīkstēsies iesaistīt audzēkņus konkursā. Taču mēs visi gribētu, lai kaut vai šis teksts sasniedz Gruzijas cilvēkus. Tāpēc, ka mums ir daudz ko no viņiem mācīties un par ko pateikties.
