Jo tālāk, jo skaidrība lielāka. Izrādās, mums ir bijušas tikai divas izvēles, ko neesam pamanījuši: būt vai nu vienaldzīgajam, vai piesmietajam vēlētājam. Kā ir labāk? Kāds sociologs pēcvēlēšanu laikā izteicās, ka veids, kā varētu ietekmēt vadošos politiķus, ir stāties tajā partijā, par kādu esi balsojis. Doma laba, bet nepārliecina.Taču mūsu līdzdalība notiekošajā neizbēgami turpinās, un mūs, vēlētājus, «vazā» pa «tirgu», kura noteikumus nemaz nezinām…
Ja es priekšvēlēšanu programmā saskatu kādu nelielu racionālo graudu, tik un tā es veros listē un meklēju personības zīmolu. Arvien vairāk sliecos domāt, vai un cik liela ir atšķirība starp demokrātiju un boļševismu… Pēdējais bija nežēlīgi asinskārs, bet abiem vajadzīgs vairākums. Vai vairākums vispār var būt kvalitatīvs? Vai tas var kaut nedaudz atbilst katra indivīda mērķiem un ētiskajiem principiem, ja tādi vispār pastāv? Demokrātijas vairākuma lietošana cilvēkos ir pilnībā amputējusi spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Pārmaiņas ir tikpat kā neiespējamas, ja nemaina sistēmu, arī vēlēšanu sistēmu. Un nevis tādēļ, ka savā starpā nespēs vienoties politiķi, bet gan tāpēc, ka mūsu ikdienai svarīgās lietas nosaka ierēdniecība, birokrāti, padomnieki, darba grupas utt. Reizēm šķiet, ka sešpadsmit partijas pat tīši organizētas, lai mūsu galvās radītu pēc iespējas lielāku jucekli. Karš ir par mūsu smadzenēm un domāšanas pakļaušanu. Izdodas? Vēlēšanu rezultāti par kaut ko liecina. Liktenīgais jautājums ir – vai pārmaiņas mēs patiešām esam gribējuši? Vai mums ir pareizās zināšanas, kā valsts funkcionē? Varbūt vaina ir pārāk izpildīgu ierēdnīšu armijā, kur ikviens bailēs par savu vietu nevienai muļķībai nespēj pateikt «nē».
