75 gadu jubileja Sarmītei Čekmarjovai Stelpē.
Parīt krāšņā rudens plaukumā 75 gadu jubileja būs Sarmītei Čekmarjovai. Stelpiete atzīst – viņai esot tāds raksturs, ka dzīvē ne no kā nav baidījusies un arī tagad nebīstas. «Man visu laiku ir paticis būt cilvēkos, katram varu pateikt to, ko domāju. Dzīve būs skaista tikai tad, ja mēs paši tādi būsim – kļūsim smaidīgāki, labestīgāki un tīri no ļaunā,» iesaka jubilāre.
Neveiksmīgā ogošana
Pirmos astoņus mēnešus Sarmīte aizvadījusi galvaspilsētā. Uzaugusi Madonas novada Praulienas pagasta Saikavā, jaunības gadi pavadīti Madonas novada Ošupes pagasta Zvidzienas ciemā. Mamma un vecmamma strādājušas piensaimniecībā. Sarmīte, maza būdama, allaž palīdzējusi darbos. «Bērnība bija jauka un patīkama, man bija daudz draugu. Arī pirmā skolotāja bija ideāla – viņa bija sirsnīga, pie visiem piegāja un katru apčubināja. Tajā laikā skolā valdīja liela rosība. Līdzās izglītības iestādei bija nelieli zemes gabaliņi, izlozes kārtā tika sadalīts, kurš ko audzēs. Paši visu darījām – stādījām, ravējām, laistījām. Manai paaudzei tādā ziņā ir ļoti veicies,» uzskata jubilāre.
Liels gods bijusi piedalīšanās pirmajos Bērnu un jauniešu dziesmu un deju svētkos. Sarmīte apmeklējusi izlases kori, spēlējusi teātri un dancojusi. Kādā izrādē nācies spēlēt lapsu, un kopš tās reizes klasesbiedri meiteni saukuši par Lapsiņu. «Dziedāšanai pienāca gals vienā dienā, kad aizgāju ar mazdēlu uz mežu ogot. Salasīju sauju melleņu un uzreiz iemetu mutē, pēc tam kaklā jutu šausmīgas sāpes. Acīmredzot nebiju pamanījusi un noriju kādu kukaini. Notikušo smagi pārdzīvoju, jo drīz vien sapratu, ka nevarēšu vairs dziedāt,» stāsta stelpiete.
Jubilāre pirmos skolas gadus aizvadījusi Saikavā, bet devīto klasi pabeigusi Ošupes pamatskolā. Skolas gaitas turpinātas arī Lubānas vidusskolā, bet iestādi nav absolvējusi.
Sarmītes vecākais brālis Andris devies viņsaulē, jaunākais – Ivars – strādā Vecumnieku skolā. Jubilāres ģimenē ir trīs meitas. Ineta dzīvo Stelpē un ir lauksaimniece. Ogrēnietes Aiga un Elda strādā veikalā. Sarmītei ir deviņi mazbērni un četri mazmazbērni. Ar pirmo vīru Skaidrīte apprecējusies 18 gadu vecumā un drīz vien laidusi pasaulē bērnus – Inetu un Aigu. Dzīvesbiedru pazinusi jau sen, dejojuši vienā kolektīvā, un pamazām radušās simpātijas. Taču kopdzīve drīz vien šķirta. Trešās meitas Eldas tēvu gaviļniece zinājusi jau iepriekš, gājuši vienā klasē. Nejauši Rīgā satikušies, sākuši runāt, un uzvirmojušas simpātijas. 1970. gadā Sarmītes ģimene pārvākusies uz Ogri. Izšķīrusies no jaunākās meitas tēva, trīspadsmit gadus dzīvojusi viena, līdz satikusi Viktoru, ar kuru laimīgi ir kopā jau 37 gadus.
Tautas frontes biedre
Pirmā darbavieta Stelpes iedzīvotājai bijusi veikalā. Tālākie ceļi veda uz krājkasi Ogrē, kur bijusi galvenā kasiere-kontroliere. Darba gadi pagājuši arī Rīgas veikalos, bet desmit no tiem bijusi tramvaja vadītāja. Spēkus šajā profesijā izmēģinājusi arī tāpēc, ka alga bijusi lielāka nekā veikala vadītājai. Vēlāk Ogres namu pārvaldē bijusi sētniece-brigadiere un nostrādājusi tur līdz pat pensijai.
«Bija laiks, kad naudu pelnīt nācās smagi, mēnesī bija tikai divas brīvdienas. Meitas gāja skolā, viņas ātri kļuva patstāvīgas, bet nekad nebija tā, ka atvasēm nebija, ko ēst vai ģērbt. Esmu ļoti daudz piedzīvojusi. Interesants laiks bija tad, kad atguvām valsts brīvību. Man ir Latvijas Tautas frontes biedra kartīte ar trīspadsmito numuru. Esmu stāvējusi «Baltijas ceļā» un piedzīvojusi to momentu, kad virs galvas lido helikopteri un nezini, kas notiks. Izjūtas ir neaprakstāmas, vēl tagad, to atceroties, skrien tirpiņas,» atminas jubilāre.
Ciema aktīviste
2004. gada beigās Sarmīte pārcēlusies uz Stelpi. Vienu gadu dzīvojot ciemā, ievēlēta par vietējo pensionāru biedrības priekšnieci. No sākuma turējusies tam pretī, jo nevienu neesot pazinusi, bet iedzīvotāji bijuši atsaucīgi un jaunajai iemītniecei palīdzējuši. Tagad pensionāru biedrības Stelpē vairs neesot, bet četrus gadus to skaisti esot uzturējušas. Pirmajā gadā uz veco ļaužu sarīkojumu bija 24, nākamajā – 48, bet pēdējā gadā – 78 iedzīvotāji.
Gaviļnieces hobijs ir dārza kopšana. Viņa audzējot dažādus augus, ko citi pat nezina, šogad pirmā raža sagaidīta godzillām – mazām, rūgtām, sarkanām ogām. Bez apkārtnes labiekārtošanas aktuāla esot arī krustvārdu mīklu minēšana. Sarmīte ir ļoti aktīva Vecumnieku novada pasākumu apmeklētāja – esot klāt teju visos sarīkojumos. Ļoti patikusi nesen redzētā amatierteātra izrāde «Putni atlidos saullēktā» Vecumnieku tautas namā. Vienīgi žēl, ka bijuši tikai 11 skatītāju.
Stelpietes vislielākais sapnis ir ģimenes pulkā sagaidīt visus mazmazbērnus. «Ja mana dzīve nebūtu iegrozījusies tāda, kāda tā ir tagad, es būtu mācījusies kaut ko no mākslas. Pēc pamatskolas beigšanas pirmo reizi aizbraucu uz Rīgu, lai iestātos mākslas skolā. Pilsētā nevienu nepazinu, nezināju, kur man jāiet, tāpēc tikai apstaigāju apkārt stacijai un aizbraucu mājās. Vecākiem pateicu, ka mani skolā nepieņēma. Nespēju pateikt taisnību,» atklāj Sarmīte.
Uz dzimšanas dienām radi atbrauc, bet jubilārei šos svētkus nepatīk svinēt: «Man ir tikai 18 gadu – dzīvoju tikai ar tādu domu.»
