Latvijas politiķi savulaik panāca, ka Latvijā referendumu ierosināt gandrīz vai nav iespējams. Sekas nav labas. Kā piemēru labai valsts pārvaldes sistēmai bieži min Šveici, tur arī referendumu ir gana daudz.
Šveicē ir referendumi par minimālo algu, par imigrantu skaita ierobežošanu, par stingrākiem noteikumiem pārtikas kvalitātei, par heroīna lietošanu ārstniecībā un daudzi citi. Valdība ļauj aktuālus lēmumus pieņemt sabiedrībai. Reizē pieaug arī politiski aktīvo pilsoņu skaits.
Mūsējiem no referenduma bail. Lai gan ļoti daudzos jautājumos būtu jāļauj lemt tautai – par čekas maisiem, par imigrācijas jautājumiem, par jauno nodokļu sistēmu. Turklāt vaicāt vajadzētu ne tikai Latvijā, bet arī novados, jo realitātē ne Saeimas partijas īsti saprot, ko tauta no viņiem grib, ne arī novadu domes.
Galvenais referendumu neesamības trūkums ir tas, ka visdzirdamākie kļūst tikai daži viedokļu paudēji, parasti negatīvo. Ja nedod iespēju izteikt savus uzskatus plašākai sabiedrībai, pamanāms ir dažu aktīvistu paustais, kas lielākajā daļā gadījumu nebūt nav vairākuma viedoklis. Tas savukārt rada spriedzi sabiedrībā, jo pārliecības par to, kāds ir tautas viedoklis, nav nevienam. Rezultātā ir laba augsne dažādām politiskām spekulācijām.
Piemēram, arī novadu domēs ir neskaidrības, ko cilvēki tieši atbalsta? Vai vajag stingrākas prasības Bauskas vecpilsētā, lai graustu īpašnieki savus īpašumus vai nu pārdotu, vai sāktu apsaimniekot? Vai Skaistkalnē vajag sporta zāli? Vecumnieku vidusskolai – piebūvi? Asfaltētu ceļu uz Sviteni? Varbūt uz Brunavas pagasta Ērgļiem? Vai uz Mežotnes pagasta Strēlniekiem? Ko par to saka visa novada iedzīvotāji?
Bez referenduma dzirdam skaļākos bļāvējus un skaudrākos viedokļus. Un arī valdībai nav ticamības, ka tās lēmumiem tiešām ir tautas atbalsts.
