Ceru, ka Latvijas valsts neatkarības simtgades svinības iedzīvotāju atmiņā paliks kā kaut kas īpašs. Iespējams, svētkos tiešām piedzīvosim emocionālu pacēlumu un fantastisku prieku par kopā būšanu.
Latvijas proklamēšanas diena, 18. novembris, strauji tuvojas, taču īpaša noskaņa sabiedrībā nav jūtama. Laikam tāpēc, ka Latvijas simtgade tiek svinēta jau divus gadus. Turklāt dažādi sarīkojumi par godu valsts jubilejai paredzēti līdz 2020. gadam! Jēdziens «simtgades svinības» ir tik ļoti nonivelēts, ka gribas sagaidīt to brīdi, kad svētki patiešām būs garām.
Svētku gaidīšana pēdējā laikā kļuvusi ļoti ierasta. Par Ziemassvētkiem Latvijā tiek atgādināts jau novembrī ar agresīvām reklāmām, dažādiem pasākumiem un akcijām. Nereti svētkos no visa šī esi pamatīgi noguris, gandarījums ir vienīgi tad, kad svinības aizvadītas.
Pie Ziemassvētku komercializācijas esam pieraduši. Katrs, kam ir vēlēšanās, ar to cīnās pa savam. Pamazām tiek izstrādāti aizsargmehānismi un cita veida tradīcijas, kuru mērķis ir atrast veidu, kā izrauties ārpus komerciālajiem piedāvājumiem un ierastajām apdāvināšanas shēmām. Svētkos svarīgs patiess prieks.
Ar Latvijas simtgadi tas laikam neizdosies – nav regulārs pasākums. Psihologi saka, ka gaidīšana divu gadu garumā nav labākais veids, kā radīt svētkus, – tā nogurdina.
Ceru, ka lielo svētku organizatoriem «kaulos vēl ir pulveris» un valsts neatkarības simtgades svinības vēl ilgi paliks tautas atmiņā. No novada domē dzirdētā varēja saprast, ka Vecumniekos svētku koncerts būšot pēc iespējas īsāks – lai var pagūt «aizskriet» uz Rīgu. Galvaspilsētā visus priecēšot īpašs salūts un gaismas festivāls «Staro Rīga». Ja vajag tā – garāmskrienot – varbūt tad bija svētki uz vietas jārīko, piemēram, 17. novembrī?
