Ilgais valsts simtgades svinēšanas laiks gadu garumā esot jau nogurdinājis, un dzimšanas dienas kulmināciju īsti nenovērtēšot. Jā, 18. novembrī Latvijā maz īpašu, svētku virsotnes vērtu sarīkojumu. Ja nu vienīgi par tādu uzskata uguņošanas šovu Rīgā, kas izmaksāšot 235 000 eiro. Pērn valsts svētku uguņošana 18. novembrī izmaksāja 29 959 eiro… Nu tiešām kulminācija!
Tomēr šoreiz akcentēšu to, kā mēs katrs pats esam radījuši Latvijai piederību veicinošo svētku izjūtu. Atminos, mūžībā aizgājušais kolēģis Vilnis Auzāns kopā ar draugiem bija devies Mūsas un Mēmeles iztekas meklējumos; iecavnieks Ivars Šmits bija ekspedīcijā uz Iecavas upes izteku. Rundāliete Līga Helviga aicina novadniekus novembrī izcept simt kūkas, ko dāvināt gan vietējiem jubilāriem, gan ģimenēm, gan vientuļniekiem. Vieni ir radījuši un organizējuši, bet kādiem jābūt arī dalībniekiem un lietotājiem. Māksliniekiem bez skatītājiem taču nebūtu svētku prieka, tāpat arī rakstniekiem – bez lasītājiem. Vērts padomāt, cik mēs katrs esam aktīvs atbalstītāju pulkā.
Izlasīju sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» klajā laisto Ingas Ābeles grāmatu «Duna», nolēmām doties braucienā pa šajā daiļdarbā minētajām vietām, kā to darījusi rakstniece un viņas romāna varonis… Šoruden gan ceļojumā tikām tikai līdz Skrīveriem, Gostiņiem un Jēkabpilij. Tik daudz pārsteigumu! Un lielākais no tiem – cilvēki un viņu aizrautība ar savu darbu… Jēkabpilī iegrimām galerijā «Mans’s», kur strādā ar savu darāmo tik apsēsti puiši, ka līdz galerijas slēgšanai no tās ārā netikām. «Cilvēkiem ir jāvēsta tev stāsts, lai darītu tevi laimīgu un tu justos drošībā. Katrai vietai ir stāsts,» tā Inga Ābele raksta «Dunā».
Mūsu zemē ir tik daudz iespēju satikt cilvēkus ar viņu stāstiem, iepazīties, skatīt līdz šim neredzēto un brīnīties par to, kas mums Latvijā ir un ko Latvijā varam. Tik daudz iespēju radīt pašiem savus Latvijas dzimšanas dienas svētkus.