Publiskajā telpā arvien retāk varam dzirdēt skaidru valodu un godīgu, drosmīgu un atklātu vērtējumu par nozīmīgiem notikumiem un parādībām. Ikviens, kas atļaujas iziet ārpus «ķīseļainās politkorektuma» izteiksmes formas, patiesi ir uzmanības vērts. Viena no tādām personībām ir Zigmārs Liepiņš, kurš bieži liek aizdomāties par dziļākām, ne visai tīkamām kopsakarībām. Nesen viņš pauda pārdomas ne tikai par A. Pumpura Lāčplēša tēlu un tā sūtību krīzes situācijās, bet arī atgādināja par dītrihiem un kangariem mūsu vidē, mūsos pašos, – jo «..viņi visi ir te».
Ar bažām jādomā par to, ka esam uzcītīgi asimilējuši gana daudz no minētajiem «varoņiem». Vai esam pietiekami drosmīgi un acīgi, lai to pamanītu? Satraukumu un neizpratni skolotājos un sabiedrībā ir izraisījis izglītības reformas virziens, kas skar dzimtās valodas un literatūras mācību stundu skaita samazinājumu. It kā par septiņdesmit stundām mazāk, kuras aizvietos ar «drāmu» – un drāma tiešām ir īstais vārds procesam un tā neparedzamajam turpinājumam. Protams, mums jāpaļaujas uz profesionāļu viedokli, taču noprotams, ka skaidras informācijas no augšas par faktiskajām izmaiņām stundu sarakstā nav. Nenoteiktība vārdos un rīcībā allaž rada vietu spekulācijām, kaut gan nav pamata neticēt skolotāju satraukumam un iebildumiem.
Bet situāciju var interpretēt arī tā. Referendums par valsts valodu pierādīja, ka varam mobilizēties noteiktai pozīcijai, ja spēles noteikumi ir skaidri formulēti no abām pusēm un «ienaidnieks» ir redzams.Taču, kad vilks paslēpies aitas ādā, mums jāprot būt trīskārt modrākiem un redzīgākiem. Tas attiecas ne tikai uz izglītības reformu, tā ir mūsu ikdiena.
