Izmantoju izdevību, ar avīzītes starpniecību vēlos pateikt paldies ātrajai palīdzībai, ģimenes ārstei Marijai Bosko, māsiņai Valentīnai. Viņas pēc vajadzības mani apciemo, izraksta zāles, dod vērtīgus padomus, kā uzturēt garīgo, lai vismaz varētu jēdzīgi par sevi uzrakstīt. Nevaru aizmirst pastnieci Ļudu, kura laikā atnes «stipendiju» – pensiju.
Esmu desmit gadu mājas/gultas režīmā. Tad nu par nesavtīgu rūpēšanos īpaša pateicība vecākajam dēlam Jānim. Pēdējā gadā esmu situācijā, kad dēlam mani jāapmeklē katru dienu. Viņš strādā smagu darbu celtniecībā privātā firmā Rīgā. Bez viņa aprūpes būtu galīgi čupā. Visu pat nevaru nosaukt, kādas milzu rūpes viņš uzņēmies un ko dara kaprīzam vecam cilvēkam, lai arī tēvam, bet
78 gadi jūtami ik uz soļa. Pēc iespējām apciemo arī meita Ilzīte un dēls Arturs. Viņi atved medicīnisko inventāru, bez kura iztikt – nu nekādi. Sirsnīgi vārdi sievai, kura, būdama nevesela, atnes ātri nepieciešamas zāles. Bez šo līdzcilvēku palīdzības rakstītājs no manis neiznāktu.
Jānītim prieku sagādā hokejs, kuru viņš aktīvi spēlē kopš «Zelta ripas» laikiem, kad Bauskas un Uzvaras zēni startēja finālos Sporta pilī Rīgā trenera Dimas Vrona vadībā. Nu jau «entos» gadus komanda «Bauska» ar teicamiem panākumiem piedalās veterānu čempionātos Latvijas mērogā. Lūk, bez sporta pat šajā tekstā nevaru iztikt!
