Simtgades skrējiens, simtgades zaļumballe, simtgades dziesma, simtgades putra, simtgades sīpoli, simtgades talka… Sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, grūti iedomāties, ko vēl varētu «izspiest» no izdaudzinātās simtgades. Tā nepārprotami ar joni tuvojas, un līdz kulminācijai jau dienas skaitītas. Dažādi projekti, dekorācijas, pasākumi, piemiņas vietas – viss lielajai jubilejai. Visu darām simtgades vārdā, jāsāk teju uztraukties, vai nākamajā dienā pēc simtgades neiestāsies apokalipse, jo par ko gan cilvēki komunicēs?!
Visticamāk, apspriežamā netrūks, jo svinību laiks noteikts no 2017. līdz 2021. gadam, un arī naudas summas, kas atvēlētas šim mērķim, nav ne pārsimts eiro, pat ne pāris miljonu, bet pārsniedz vairākus desmitus miljonu eiro robežas. 18. novembrī latvju saimes tiek aicinātas sēsties pie bagātīgi klātiem galdiem un atzīmēt šos valstij nozīmīgos svētkus. Cik nu kuram tas būs bagātīgi servēts, vai vispār tāds būs… Kā lai svin tās ģimenes, kas cīnās par izdzīvošanu?
Kādā vējainā rudens dienā sanāca iegriezties pie kādas sirmgalves pierobežā. Savā cienījamā vecumā augumā prāvā sieva nupat bija nokāvusi trīs vistas, mērcēja tās verdošā ūdenī, lai labāk varētu noplūkt. Nedomājiet, ka simtgades svinībām tās «piebeigusi», vienkārši laikus atvieglojusi savu ikdienas soli, jo ziemā nebūšot spēka tās aprūpēt. Viņa dzimusi Latvijas brīvvalsts laikā, piedzīvojusi karu, dažādus režīmus, apglabājusi divus vīrus, tagad stiķē gan veselību, gan maizes garoziņu. Viņai rūgtums sirdī, jo starp visiem svinību pasākumiem piemirsts, ka valsts vislielākā vērtība ir cilvēks. Vecā kundze saprot, ka par visiem parūpēties valsts nespēs, taču joprojām tik daudz ļaužu ir, kuri dzīvo necienīgos un nepieņemamos apstākļos. Tik daudzi ir devušies prom, lauki iztukšojušies, mājas sabrukušas. Savilkdama rūpju pilnu grimasi, viņa jautā – vai tiešām vērtīgāk ir līdzekļus ieguldīt ārišķībās, nevis cilvēkos? Jā, patiešām, vai tas ir to vērts? Vai jūs tomēr domājat citādi?
