«Brāli ozol, māsa liepa, kas noticis ar šo tautu? Tā atkal ir laimīga, vienota un priecīga. Bet teic, kāpēc tik reti mēs to pieredzam? Nezinu, padomāsim…» varbūt tā varētu sākties kāds nākamo ozolu stāsts, gaišs – bez kara, bez nodevībām, bez izsūtīšanām un bēgļu gaitām. Galvenais, bez svešinieku ievazāta ļaunuma citam pret citu. Jāatzīst, ka simtgadei veltītajā novadnieku grāmatā «Mūsu ozolu stāsti» ir patiesi daudz tumšu lappušu, lai gan to rakstītāji gluži jauni, pat varbūt pārāk jauni, lai gana dziļi un skarbi aprakstītu visu dzirdēto. Labi, ka viņiem palīdzēja mūsu svētais koks.
Jaunās simtgades slieksni esam pārkāpuši ar vislabākajām domām un vēlējumiem savai Latvijai un saviem tuvākajiem. Ugunskuri bija iedegti mieram, siltumam un saticībai un lāpas – gaismai ceļā uz jauno gadu simteni. Neba tas būs vieglāks, nemānīsim sevi, bet varbūt mēs tajā varam būt gudrāki, nekā esam bijuši līdz šim? Leģendām un teikām apvīts Nameja gredzens grāmatās, nu arī filmā. Tās vēstījums par mūsu senvēsturi, atļaušos teikt, ir gauži vienkāršs. Svešiniekiem visizdevīgāk ielikt ieročus mūsu pašu rokās; nav nekā labāka par sīkmanīgās interesēs sašķeltām ciltīm (lasi: tautu); visērtāk vadīt un valdīt ar naudas varu, kad dažs būtu gatavs pārdot pat to, kas tam nepieder… Kas gan daudz ir mainījies cilvēka dabā?
Domāsim un mācīsimies atšķirt pašlabuma meklētājus no tālredzīgiem, izglītotiem un spriest spējīgiem cilvēkiem. Domāsim ik dienu, ik stundu, lai pamanītu demokrātijas maskā slēpušos sabiedrības šķēlējus un nevajadzīgā viedokļu dažādībā – nesaprašanās un naida cēlājus. Saskatīt to visu un saprast ir mūsu rokās, un pats dārgākais ir mūsu sirdīs. To neviens nevarēs atņemt. Tad nākamās paaudzes uzrakstīs arī laimīgā ozola stāstus.
