Decembris ir klāt! Māte daba mūs šajā gadā īpaši lutina, ļaujot piedzīvot īstu vasaru, krāšņu rudeni un tagad jau paguvusi apkārtni ievīt baltā mirdzošā pasakā. Svētdien adventes vainagā iedegsim pirmo sveci un skaidri iezīmēsim gada gaidītāko svētku laiku par atklātu.
Mandarīnu smarža, piparkūku kalni, lampiņu virtenes, Ziemassvētku melodijas jau pirms valsts svētkiem iemājojušas lieltirgotavu sienās. Mediju telpās runā par labestību, atvērtām sirdīm, palīdzību līdzcilvēkiem… Tāpat kā katru gadu… Iespējams, tie kļuvuši skaļāki, atgādinošāki.
Kāda paziņa savu profila attēlu visās saziņas vietnēs nomainīja pret filmu varoņa Grinča zaļo ģīmetni. Līdz kaulam riebjoties tā Ziemassvētku padarīšana, kad jāskrien, jātērē laiks un arīdzan nauda, lai nopirktu katram kādu lietu, kas beigās izrādās nevajadzīga. Varbūt ar rūpīgu plānošanu var no tā visa izbēgt, taču katru gadu esot viens un tas pats – pēdējais brīdis, pūļi, sastrēgumi un jēga maza.
Šķiet, varbūt nedaudz pāršauts pār strīpu, taču kaut kur kāds patiesības grauds ir sēts.
Vakar kopā ar divgadnieci rotājām māju, gatavojām dekorācijas. Izveidojām kartona egles, ko siltinājām ar baltu sinteponu, lai iegūst apjomu. Mazulīte uzmauca vienu egli sev galvā un kļuva par skrejošu, smejošu svētku eglīti. Prieks viņai un līksme apkārtējiem.
Te nu iedomājos – vai kaut kas vēl ir vajadzīgs? Prieks un sirdsmiers ir tie galvenie bastioni. Jā, un veselība vēl kā pamats. Tālab lieliski būtu ikvienam neieslīgt komercializācijas tīmeklī, bet novērtēt to, kas mums pieder, kas ir blakus, atbalstīt otru, palīdzēt un to darīt katru dienu, nevis tikai šajā laikā.