Paziņu bērnam un viņa klasei skolotāja nesen uzdeva uzrakstīt priecīgu stāstu. Ne jau par Ziemassvētkiem, baltu sniedziņu un dāvanām. Saturā bija jāataino patīkams notikums, ko šajā gadā piedzīvojuši citi cilvēki, nevis bērni paši. Gudrs piedāvājums, manuprāt. Taču pusaudži šķendējās, saprotams, ka šajā vecumā citu cilvēku prieki vai rūpes viņus maz interesē.
Man ir citādi, tāpēc nolēmu dalīties ar savu priecīgo stāstu. Tas ir novērojums ar izbrīna pieskaņu. Stāstiņa galveno varoni gana labi pazīstu. Viņš ir vienkāršs, padzīvojis vīrs, kuram savulaik ļoti patika lasīt. Gāja uz bibliotēku pēc grāmatām un savā vecpuiša pieticīgajā miteklītī gadiem ilgi aizgūtnēm lasīja. Viņam patika šad tad iedzert, patika dzīvnieki. Paņēma suni un diezgan ilgi par to labi rūpējās. Algotu darbu vīriņš strādāja epizodiski. Viņam bija veselības problēma, kas neļāva ātri un brīvi kustēties. Nemaz nešķita sevī noslēdzies. Allaž uzrunāja satiktus pazīstamus cilvēkus, viņam piemita humora izjūta. Uzvedās pieklājīgi un inteliģenti.
Un tad grāmatu lasītāju arvien biežāk sāka apmeklēt citi tikpat vientulīgi vīri. Grāmatas tika noliktas malā, pārklājās ar putekļiem. Draugus interesēja tikai iedzeršana. Un vīriņš salūza. Kad ieraudzīju viņu ļengani steberējam, sākumā pat nepazinu. Izskatījās bezcerīgi.
Vasarā ievērojām, ka vecpuiša namiņā nav ne suņa, ne saimnieka. Mums, padomju laikā augušām kaimiņienēm, nebija gluži vienalga, kas notiek ar citu cilvēku. Un tad uzzinājām priecīgo daļu. Vīriņš, kuram patīk lasīt, bija sastapis savu jaunības mīlestību, un sieviete izlēma par viņu parūpēties. Apģērba, saposa, pierādīja vienkāršas, rāmas sadzīves ikdienišķo skaistumu. Satiekot viņu vasarā, izskatījās piedzīvojis brīnumainas pārvērtības. Nezinu, kā viņiem sokas tagad, bet ceru, ka atgriezušās arī grāmatas. Uz grīdas varbūt snauž suns, un diendienā blakus ir cilvēks, kuram cita liktenis nav vienaldzīgs.
